- 10.-Jan-2006 10:11 am
- Tēmas:
- philosophy
Cilvēki, kas iemīlas nevis otrā cilvēkā, bet savā sapnī par 'cilvēku, kas viņu saprastu', 'cilvēku, kas viņu mīlētu' vai vienkārši 'to meiteni, kurā varētu iemīlēties'.
Un nabaga cilvēks, kuram nepaveicies kļūt par šo sapņu objektu.
Nē, nu ne jau tikai apstākļu sakritības dēļ. Parasti jau var arī viņu nedaudz vainot - par aizspēlēšanos par tālu, par neizpratni, ka vienam no diviem spēlētājiem tā vairs nemaz nešķiet spēle...
Un tomēr. Man vairāk žēl objekta, pret kuru šī nelaimīgā mīlestība vērsta, nevis pašradītās mīlas mokas pārdzīvojušo.
Ciniski ir apgalvot, ka katrs pats vainojams pie savām ciešanām. Ka katrs, kas uzplēš savas brūces un ieber tajās sāli pats arī ir vainīgs - tikai tādēļ, ka nobijies pats par savu vienaldzību, paralīzi vai nespēju just sāpes. Tikai tādēļ, ka ticējis, ka citādi nespēj justies dzīvs...
Tas ir viens no tiem maniakiem, ar kuriem baida.
Pretējā versija - kad tieši sapņotājs ir dominējošā attiecību puse, ar tendenci pakļaut savu apbrīnas objektu... Tā ir tā baisākā.
Par laimi reti sastopama - un tomēr, ne tik reti, lai gandrīz katrs nevarētu nosaukt kādu piemēru.