Es nemēdzu staigāt pa tik dzīviem kapiem.

Cita lieta - pa jau aizmirstiem, kur vien šur tur kāda kapakmens lauska liecina par šīs vietas agrāko funkciju - tās ir rāmas, klusas vietas, kur patīkami uzturēties.

Bet ne pa dzīviem kapiem. Kā baznīca, tā ir svēta vieta. Kā baznīcā, tā nav mana vieta.
Un lai kādas būtu manas attiecības ar Dievu, es tomēr ticu krustam.

Un tieši tādēļ tos nenēsāju. Man arī nav neviena - ne lakoniska maza sudraba krustiņa tik pat pieticīgā ķedīte, ne tā greznā stikliem rotātā, kas tik ļoti piesaistīja manu aci pirms pāris ndēļām.