Gandrīz nekad, man arī mormoņi un citi dīvainīši pagalam reti nāk klāt. Man ir teorija, ka es esmu daļēji neredzamais cilvēks. Šad tad mani var redzēt, bet parasti nē.

Lūk, ticībai mani nepievērš, un arī "nadziņus un Īpašo Nāves Jūras Skrubīti" nepiedāvā. Bet asaraini stāsti par pazaudēto/aizmirsto naudu - varu, ja ne grāmatu, tad bukletiņu izdot.

Par ticību arī reiz bija! :)

Jā, tas, ka dāmas negribēja naudu, mani pārsteidza. Bet atzīsim, nevar jau zināt, pie kā viņas sākotnēji vērsās.

Vispār neviens gandrīz nekad neuzrunā

Kādreiz nāca, tagad man droši vien ir sejas izteiksme "Nenāc klāt!"

Bet tā taču ir brīnišķīga iespēja vingrināties improvizācijā. Nākamreiz tev uzdevums: panākt, lai tas biļeti nozaudējušais nabadziņš TEV iedod naudu ;)

Nu, es esmu apdomājusi stratēģiju - "Es esmu gaida un devusi solījumu par vienu labu darbu dienā, bet vadītājs tāds neticīgs gadījies. Es varētu ar jums nofotografēties"

:D

jā, bieži, es arī vienmēr visu atdodu un tad sevi ienīstu : )

es cenšos praktizēt, nu iesim, es to biļeti nopirkšu, stratēģiju

ja runa ir par autoostu - var atdot atpakaļ un saņemt naudu, 80 proc laikam

zinu, bet neviens nav parakstījies, slinkums iet laikam

mhm, bieži.