man gan bija tāds kuriozs, ka ieteicu m-cilvēkam ļoti ļoti izlasīt vienu grāmatu. viņš sāka lasīt, un pēc kāda laika paprasīja, kad es esmu viņu lasījusi. atbildēju. jā, bet kāpēc? domīgi paskatījās uz mani un novilka - šķiet, ka tā tevi ir ļoti ietekmējusi. uzvedību. domu gājienu. tml.

nujā, un dažreiz man liekas, ka es esmu visu izlasīto grāmatu/dzirdēto dziesmu/utt summa. tā teikt, neesošas pieredzes kompensācija. nē, tas nenozīmē, ka dzīve mana būtu notikumiem nabadzīga. tieši otrādi. bet brīžiem šķiet, ka kkādi impulsi/rīcības motīvi/tas, kas mani veido, galu galā, nenāk no manas tiešās pieredzes.

tiesa, tu jau neprecizēji, par kādām tieši atmiņām iet runa.

Stāstīju tev par sav attieksmi pret realitāti. Labi... ne pārāk sīki, paskaidrojumos ieslīgt nebija īstā noskaņojuma, tāpēc apstājos pie ekstrēma piemēriem - un tomēr.

Vai tiešām domā, ka es škīroju pieredzi, kuru sniedz grāmata no pieredzes, kuru sniedz, piemēram, koka zara vērošana? Vai saruna ar kādu? Tieši saruna, nevis vārdu apmaiņa "kā klājas - labi, un tev?-jā, man arī... kā tu vispār te gadījies? - ai, nu tāpat kā visi pārējie. un tu? - nu jā, apmēram tāpat".

Lai gan arī trešais šad tad neskādē, abi pirmie dod emocijas.
Abi pirmie izraisa izmaiņas tavā iekšējā pasaulē.

Un tas arī ir viss, kam patiesībā ir nozīme.
Tas ir viss, kas definē cilvēku. Viņa atmiņu summa, kas atnesta līdz tagadnei. Un ir vienalga, vai šīs atmiņas vispār ir īstas - šobrīd viņš ir tāds, it kā šīs atmiņas *būtu* īstas.

Tāpēc nonākot tumsas pilsētā, es necīnītos pret ļaunajiem citplanētiešiem. Atklājot, ka mēs dzīvojam trīspadsmitajā stāvā, es par to neuztrauktos. Saprotot, ka Matrica tiešām ir, es censtos to vienkārši aizmirst.

Reiz lasīju, ka patiesībā nervu šūnas atjaunojoties. Nervu sistēmai uz vecumu pirmais sākot buksēt nevis hardware, bet software. Un tikai software iesūnošanas dēļ hardware vairs netiek kustināts un sāk bojāties, tas ir sekundāri... Tur pat kaut kādi cipariņi tika minēti - bet statistiku jau mēs vienmēr varam pievienot pēc sirds patikas. Tai uzticēties - katra paša jautājums.

Atgriežoties pie software...tas tiek kustināts katru reizi, kad tiek piedzīvots kaut kas jauns.
Vienkārši sadzīve, bez iekšējās pasaules apstrādes spēj piedāvāt diezgan ierobežotu kairinātāju klāstu. Nu labi, sāksi lekt ar gumijām, izpletni, ceļot apkārt pasaulei... Bet tam visam nozīme ir tikai pirmajā reizē. Pēc tam - tikai atkārtojums.

Un atkārtojums kā uzsildīta zupa. Ir mazvērtīgāks.


Bet īsumā... Protams, tu esi arī visu dzirdēto dziesmu un izlasīto grāmatu summa. Pat ne gluži tā... To atmiņu, ko tu par tām atceries summa. Un vēl daudzu citu atmiņu.

jā, es iedomājos par to, ka tu droši vien varētu "nešķirot pieredzes". tāpēc arī pierakstīju pēdējo teikumu manā komentārā. redzi, man laikam vienkārši šajā gadījumā ne īpaši patīk/mazliet mulsina vārds "atmiņas" kā jēdziens, kas saistās ar apzinātu intelektuālu darbību. bet, ja ir runa par grāmatām/dziesmām/sarunām (nevis sarunām:), tad šāds jēdziens ir nevietā. lai gan man prātā nenāk īstais apzīmējums. ok, iespējams, es šobrīd skaldu matus :)