Reiz kāds man teica, ka ar negācijām, gluži tā pat kā ar pozitīvām domām, cilvēks neapzināti sev izveidojot programmu. Es arī tā saku. Ne gluži šādiem vārdiem, es nerunātu par 'prorgrammu' - bet gan to, ka līdzīgais piesaista līdzīgo. Ka katra mūsu izvēle ir atkarīga no kaudzes iemeslu, no kuriem lielāko daļu mēs neapzināmies, lai gan mūsu pašu pshiē vien tie notiek. Ka mūsu bezapziņas procesus pamana apkārtējie - tādā pašā neapzinātā līmenī... Bet attiecībā uz demogrāfiju - ne jau mani uztrauc latviešu tautas izmiršana, tas nenotiks manas dzīves laikā. (nu, vismaz viens kas reiz bijis latvietis taču joprojām eksistēs :) ) Sabiedrība, kurā ir daudz bērnu ir līdzsvarotāka un mierīgāka, par tādu, kura sastāv no vienpašiem-karjeras fanātiķiem. Citādi pārāk daudz agresijas sabiedrībā visapkārt - un tas man, kā cilvēkam, nav izdevīgi. Agresijai pievienojot tendenci dzīvot pagātnes sērās un vispārēju fatālistisku noskaņu... Ko labu mums tas sola? Pat uzlabojoties objektīvajiem labklājības rādītājiem mēs jutīsimies slikti un subjektīvi šo uzlabošanos it kā nejutīsim. | |
Nezinu, kā ar patikšanu mirt, taču negāciju ir daudz. Un drūmā. Un sasodīti grūti pasmaidīt un atzīt, ka glāze ir līdz pusei pilna. Reiz kāds man teica, ka ar negācijām, gluži tā pat kā ar pozitīvām domām, cilvēks neapzināti sev izveidojot programmu. No tāda viedokļa raugoties, ideja par latviešu mirstamo dzīves pozīciju šķiet pat ļoti loģiska.
But anyways, who cares? Zeme nepārstās griezties, ja latviešu nebūs. Un nepārstās arī, ja viņi būs. Viss pakļauts antropoloģiskām likumsakarībām, viss jau ir sarēķināts, izpētīts, apaudzēts ar vēsturiskiem piemēriem un aprakstīts. Un tas nebūt nav ciniski. Tikai nedaudz distancēti un bez nac-patr. emocijām.