Es paskatījos kalendārā pie sienas. 27.oktobris.
Šausmas, jau oktobris!

Oktobris?

Karogs autobusa pieturā.
Ak jā, Lāčplēša diena, novembris vienpadsmitais. Pa kuru laiku?
Mans kalendārs dzīvo divu nedēļu pagātnē. Es tāpat.

Lāčplēša diena. Lāčplēša ordeņi. Kādam senču radam esot bijis. Latvija tik maza, senās ģimenes tik plašas, ka gan jau katram kādu tādu radu var atrast - protams, ja vispār radus izdodas sameklēt. Jā, bija plašas - ne kā tagad un kā nākotnē, it īpaši pēc bērnu lietu ministrijas reklāmas, kas demonstrē, cik slikti, ja bērna vecākiem ir tendence savus strīdus risināt skaļi - nez vai tā reklāma uzlabos demogrāfiju kvantitatīvi. Kvalitatīvi? Arī šaubos.
Šī tauta ir nolemta nāvei. Latviešiem ļoti patīk mirt, teica kāds, stāstot par islama ietekmi pasaulē.


Viendpadsmitos vienpadsimt kaut kur tiks ieturēta klusuma minūte par karā mirušajiem kareivjiem. Ne šeit, mums citu sēru dienu pietiek.

Lielie karogi pie ministru kabineta kļuvuši caurspīdīgi. Tie gatavoti, pareģojot īsu izmantošanas laiku. Kā pāvestu apbedīšanas vietās - kur daudz ceļļu vairs nav atlicis.
Esam eiropā. Valstī, kura vitālo orgānu pilnvērtīgākai uzturēšanai vienmēr ir bijusi gatava upurēt perifēros.