![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ai, bet vispār, mani mīlīši, ja nu kāds to manu nopietnību grib dzirdēt, tad feminisms nav vis nedz spalvainas kājas, nedz belziens pa kājstarpi katram, kurš tev kafiju grib izmaksāt, bet gan atskārsme, nepielūdzama un rāma, ka vīrietis NAV biļete uz laimīgo, mierpilno un labklājīgo dzīvi. Tik vien.
/ā, nu jā, es gan laikam neesmu feministe/
Pieņemsim, tev ir vajadzīgas emocionālas, seksuālas u.tml. attiecības ar vīrieti. Ja tev tās ir, kaut kāds plauktiņš ir aizpildījies.
Ja tev nav tās - nu tu vari savu attieksmi sakārtot tā, ka plauktiņš var kādu laiku būt tukšs, bet nost ar nevienam nav jāmirst.
Man šīs attiecības IR vajadzīgas, šajā ziņā es neesmu pašpietiekama un godīgi to atzīstu. Bet tas arī vienlaikus nenozīmē, ka vīrietis ir tas vienīgais, no kura ir atkarīga laime un dzīves piepildītība - jo vismaz es savās vajadzībās pieticīga nemāku būt!;)
Bet nu baudkāriem (un ne tikai uz TĀM baudām kāriem) radījumiem šāda teoretizēšana nepalīdz! Citiem vārdiem sakot, gribu dabūt visu, ko vien gribu, un nemaz nekautrējos no šī trūkuma;)))
Bet par šo - mazliet vēlāk ielikšu pārdomgabalu pie sevis, tur, ja būs vēlme, varam patarkšķēt.
;)
:DDD
Feminisms, manuprāt, ir dot sievietei izvēles brīvību sava dzīves ceļa īstenošanā.
Ja es, cilvēks, vēlos būt brīva, neatkarīga, patstāvīga un noteikt savu dzīves ceļu, tad es vēlos būt brīva un neatkarīga arī no sava dzimuma. Tādēļ es jau pašos pamatos domāju par sevi kā par cilvēku, un tikai pēc tam kā par sevi - sievieti, bruneti, māti, tuvredzīgo, apdauzīto, talantīgo, bla bla bla.
Nosaukt kādu no šīm īpašībām par savu dzīves pozīciju definējošu nozīmē ierobežot sevi. Ja es iešu pa dzīvi ar karogu "Brīvību Brunetēm!!!", tad pazaudēšu pusi no sevis, to pusi, kas ir potenciālā blondinka ;)
Savukārt, ja manam blondumam vai brunetīgumam nav būtiskas nozīmes, tad kāpēc to iekļaut lozungā?
Bet man šķiet, ka šeit & tagad sieviete daudz efektīvāk var panākt to, ko vēlas (lai kas tas nebūtu, ģimene, karjera, vadošs amats, lielais piķis vai Lielā Māksla) ar vienkāršu apņēmību, vēlēšanos un piemērotām zināšanām, ka bļāviens "Es Esmu Sieviete Man Ir Tiesības Uz To Pašu Ko Vīriešiem!" ir muļķīgs un neadekvāts. T.i., ar lozungu "Es cīnos par to, ka vārds "Sieviete" nebūtu jāiekļauj lozungos" tu iekļauj savā lozungā vārdu "sieviete" - ko neviens cits pat nav plānojis darīt ;)
Mīts par ĪSTO& Vienīgo?
;)
Nē, es negrasos noliegt, ka kopdzīvei ar vīrieti ir savi jaukumi. Un augstāk par visu es vērtēju tos savas dzīves brīžus, kad esmu mīlējusi, neprātīgi, atdevīgi līdz galam, un tikpat mīlēta jutusies. Tikai man joprojām liekas, ka visa laimes meklēšana ārpus sevis, neatkarīgi no dzimuma, ir vēja ķeršana, bet atbildības par savu dzīvi uzgrūšana otram cilvēkam - gļēvulīgs un abpusēji bīstams pasākums.
Bet ..."Visādi cilvēki pasaulē dzīvo, ij visādi cilvēki pasaulē vajadzīgi.";)
Kas ir harmonija? Tas ir līdzsvars. Tu vari būt līdzsvarā viena pati, bet ja jūs esat divi, tā ir pavisam cita veida sadarbība.
Es noliedzu uzskatu, ka vīrieša klātbūtne sievietes dzīvē ir absolūti nepieciešams viņas laimes vai labklājības komponents.
Zinot viņa, phe!
Zin, man kaut kā nepatīk justies kā 2.šķiras radījumam - nespējniekam, kuram par visu savu labklājību jāpateicas kādam citam.
Ak, jā - man nebija baltās kleitas, baznīcas, ābolā košanas un līguma apstiprināšanas pie notāra. Tad jau neko daudz no dzīves laikam nesaprotu.;(
Mana dārgā man šad tad nolasa priekšā līdzīgus viedokļus no forumiem - vīrišķim jābūt tādam un šitādam, jādara tā un tā, jāuztur sieva līdz bērna cikturgadu vecumam un jāatdod visa nauda sievai. Un tad ir lielais pārsteigums - kā viņš, cūka, tā drīkst! :)
njez, njez, tur ir viskautkas, tikai ne tas :)
un vispār, kā kaut kāds uzskats var būt atskārsme, ka X NAV Y?!
A mierīgi var būt. Jebšu ir kāda regula, ka jebkura uzskata pamatā drīkst būt tikai tās aksiomas, kas formulētas pozitīvi????!!!
Tipa "es esmu ar tevi kopā tāpēc, ka tu man neriebies", "es strādāju šajā darbā tāpēc, ka tas nav pilnīgi debīls", "es uzskatu, ka dieva nav" - protams, var tā dzīvot, bet nezinu... Man labāk patīk uzskati, kuros tiek more or less formulēts, kas IR ceļš uz laimi, nevis kas NAV ceļš uz laimi. Ja nav-nav, liec to mierā un necepies, neba nu kāds tev tos vīrišķus akurāt uzspiež.
Vismaz, cik tāl es izlasīju tā raksta ievadu, tur bija runa par to, kas IR feminisms, kādas IR tās problēmas, ar ko tas saistīts, kādas IR pamatnostādnes, kādas IR idejas (piemēram, nevis "vīrietis NAV pārāks par sievieti", bet "vīrietis un sieviete IR līdztiesīgi").
Runa tak ir par ikdienas ticību/pārliecību, nevis par teoriju, kurā, protams, var būt arī negatīvas definīcijas un bieži no tām nav iespējams izvairīties.
----
Kam?
nē, nopietni.
neviens nepateiktu labāk. liekas, ka vajadzētu šo aizsūtīt savam tēvam.
Un par to, lai sievietes varētu strādāt un sevi nodrašināt arī bez vīrieša, nevis apgādnieka zaudējuma gadījumā vienkārši sadedzinātas kopā ar viņu - sak, nav ko tur lieku muti barot.
;p