Ai, bet vispār, mani mīlīši, ja nu kāds to manu nopietnību grib dzirdēt, tad feminisms nav vis nedz spalvainas kājas, nedz belziens pa kājstarpi katram, kurš tev kafiju grib izmaksāt, bet gan atskārsme, nepielūdzama un rāma, ka vīrietis NAV biļete uz laimīgo, mierpilno un labklājīgo dzīvi. Tik vien.
Pieņemsim, tev ir vajadzīgas emocionālas, seksuālas u.tml. attiecības ar vīrieti. Ja tev tās ir, kaut kāds plauktiņš ir aizpildījies.
Ja tev nav tās - nu tu vari savu attieksmi sakārtot tā, ka plauktiņš var kādu laiku būt tukšs, bet nost ar nevienam nav jāmirst.
Man šīs attiecības IR vajadzīgas, šajā ziņā es neesmu pašpietiekama un godīgi to atzīstu. Bet tas arī vienlaikus nenozīmē, ka vīrietis ir tas vienīgais, no kura ir atkarīga laime un dzīves piepildītība - jo vismaz es savās vajadzībās pieticīga nemāku būt!;)
Bet nu baudkāriem (un ne tikai uz TĀM baudām kāriem) radījumiem šāda teoretizēšana nepalīdz! Citiem vārdiem sakot, gribu dabūt visu, ko vien gribu, un nemaz nekautrējos no šī trūkuma;)))
Bet par šo - mazliet vēlāk ielikšu pārdomgabalu pie sevis, tur, ja būs vēlme, varam patarkšķēt.