Ai, bet vispār, mani mīlīši, ja nu kāds to manu nopietnību grib dzirdēt, tad feminisms nav vis nedz spalvainas kājas, nedz belziens pa kājstarpi katram, kurš tev kafiju grib izmaksāt, bet gan atskārsme, nepielūdzama un rāma, ka vīrietis NAV biļete uz laimīgo, mierpilno un labklājīgo dzīvi. Tik vien.
Ja es, cilvēks, vēlos būt brīva, neatkarīga, patstāvīga un noteikt savu dzīves ceļu, tad es vēlos būt brīva un neatkarīga arī no sava dzimuma. Tādēļ es jau pašos pamatos domāju par sevi kā par cilvēku, un tikai pēc tam kā par sevi - sievieti, bruneti, māti, tuvredzīgo, apdauzīto, talantīgo, bla bla bla.
Nosaukt kādu no šīm īpašībām par savu dzīves pozīciju definējošu nozīmē ierobežot sevi. Ja es iešu pa dzīvi ar karogu "Brīvību Brunetēm!!!", tad pazaudēšu pusi no sevis, to pusi, kas ir potenciālā blondinka ;)
Savukārt, ja manam blondumam vai brunetīgumam nav būtiskas nozīmes, tad kāpēc to iekļaut lozungā?
Bet man šķiet, ka šeit & tagad sieviete daudz efektīvāk var panākt to, ko vēlas (lai kas tas nebūtu, ģimene, karjera, vadošs amats, lielais piķis vai Lielā Māksla) ar vienkāršu apņēmību, vēlēšanos un piemērotām zināšanām, ka bļāviens "Es Esmu Sieviete Man Ir Tiesības Uz To Pašu Ko Vīriešiem!" ir muļķīgs un neadekvāts. T.i., ar lozungu "Es cīnos par to, ka vārds "Sieviete" nebūtu jāiekļauj lozungos" tu iekļauj savā lozungā vārdu "sieviete" - ko neviens cits pat nav plānojis darīt ;)