pajautā! - peldēšana

man bija līdzīgi. vienkāršs triks ir turēt plaušas piepildītas ar gaisu, sanāk elpot nevis no 0-100% tilpuma, bet drīzāk 50%-100%. ja plaušās ir gaiss, nekāds burbulis fiziski nav iespējams.

Kad mācījos peldēt pie treneres, līdzsvara sajūtas apgūšanai viņa sākumā lika "dreifēt zvaigznītē", tobiš, izplestām rokām un kājām turēties uz ūdens virsmas (man liekas, ka ērtāk sākt guļot uz muguras, citādi pašā sākumā seja ūdenī nerada baigo komfortu), kas principā neprasa nekādu piepūli, bet ļoti labi palīdz justies ūdenī ērti.

Kad ir ērta sajūta, tad jāpieliek klāt kāju darbība - guli uz muguras, izplestām rokām un kustini kājas. Pēc tam nāk klāt rokas. Un tad var atkārtot to pašu procesu ne vairs esot uz muguras, bet gan uz vēdera.

Un noteikti jāmeklē pēc iespējas rāmāks ūdens.

piem., es varu peldēt normāli uz vēdera, kkā peldēt uz muguras, bet vienkāršā zvaigznītē nogulēt nevaru - uzreiz grimstu lejā, sākot ar kājām.

Man vienmēr ir mācīts, ka tas tāpēc, ka galva nav pietiekoši dziļi ūdenī.
Jā, kājas var iegrimt, bet nebaidoties mērcēt galvu un ausis, izliecot uz augšu vēderu, dreifē tik un tā. Vai tad tur nav kaut kāda fizika, kas liek visiem cilvēku ķermeņiem peldēt virs ūdens - tak ja ielec "kamoliņā", ūdens pats uznes augšā un arī tādā "kamoliņā var dreifēt tik ilgi, kamēr gaisa pietiek (pilnīgi visi bez jebkādiem izņēmumiem).

sveiks :) tu tomēr kļūdies - jebkura ciklvēka ķermeņa vidējais blīvums ir zemāks par ūdens blīvumu. visi līķi, es ļoti atvainojos, uzpeld. protams, loģiski, ka no diviem ķermeņiem, no kuriem vienam ir liela muskuļu, bet otram - tauku masas daļa un vēl osteoporoze :) - pirmajam būs lielāka iegrime un mazāka peldspēja, bet starpība starp diviem cilvēkiem normāla BMI ietvaros būs maza.

labi, par līķiem nestrīdamies, bet vispār viss koncepts (kas tomeer ir komplekss) ir ļoti labi tieši kontekstā ar peldētapmācības problemātiku skaidrots šeit: http://thewatershyswimmer.com/Ch8.html

Tur arī atzīmēts, ka tev ir taisnība tādā ziņā, ka atkarībā no ķermeņa uzbūves ir vairāk un mazāk piemēroti pirmie apgūstamie "floats".

Par blīvumu - kaut kā neizdodas uz sitiena atrast cienījamu avotu, bet meklējot "average density" "human body" es tomēr konsekventi iegūstu skaitļus nedaudz zem 1000 kg/m3, pie tam gan pirms, gan pēc ieelpas.

par kājām zvaigznītē nav tiesa. visiem grimst, līdz iemācās pozu, kā tās turēt, un negrimst.

bet ok, es neesmu pašnāvniece un ar tevi par fiziku nestrīdēšos, ok? :)

nu damn par to blīvumu. bet kāpēc tad neizdodas gribēdamam ar izelpotu gaisu bez piepūles ņemt un nogrimt, ko?

anyway, jauki ar tevi pastrīdēties, gluži kā sensenos laikos :)

come on, sheit ir "pajautaa" - and someone's wrong on the internet!

Ausīm jābūt ūdenī. TB guli uz ūdens kā gultā bez spilvena.

Neesmu eksperte, noteikti jau visiem viena metode nebūs tā īstā un pareizā, bet man ar šo bija laba pieredze. Tiesa, es mācījos peldēt baseinā, kur papildus drošības sajūtu dod tas, ka var redzēt baseina dibenu un zināt, cik dziļa ir kura vieta. + šo es īsti droši vairs neatceros, bet man šķiet, ka sākumā arī trenere turēja zem muguras/ vēdera rokas papildus drošības sajūtai.

Baseinos ir pieejami dēlīši, ko var palikt apakšā un tad trenēties darboties ar kājām un rokām. Māmiņa stāstīja, ka savulaik iemācījusies peldēt, zem vēdera turot samērā nelielu bumbiņu (vienkārši aizbāž aiz peldkostīma), kas dod to drusciņu celtspējas, kas pašam pietrūkst.
Vēl var turēties pie baseina malas izstieptās rokās un censties darboties ar kājām tā, lai dibens negrimst zemē - ja to iemācās, tad pārējais jau aizies.
Sākumā noteikti ieteiktu baseinā, kur ir silts ūdens, var pieturēties pie malas, nav jānosalst arī lēni darbojoties.

kā es bērnībā mācījos peldēt - iegāju dīķī līdz pleciem, griezos apkārt un češīju uz krastu suniski. varbūt noder.

Turi zodu maksimāli dziļi ūdenī, piem., līdz apakšējai lūpai- jo zemāk atrodas zods, jo mazāk spēka prasa noturēt galvu virs ūdens.
Šākumā es iemācījos peldēt "suniski" - t.i. rokas kustināju tā kā suns peld. Tas gan bija kādos 16-17gados, agrāk nu nikā, bija jāpievar negatīvas emocijas no piedzīvotās slīkšanas. Vislabāk to darīt mierīgā ūdenstilplnē, kādā ezerā, turklāt ar sekliem krastiem.

Viegli to pateikt, bet tomēr - dari to maksimāli mierīgi.
Zinu, ka daudzi iesaka aiziet līdz apmēram viduklim dziļi ūdenī un tad rausties uz krasta pusi, tas variants mani biedēja, tāpēc es izdomāju, ka mēģināšu to darīt tādā dziļumā, lai roku pirkstu gali var aizsniegt smiltis, un tad arī suniski rausos, jebkurā panikas brīdī varēju aizsniegt ar pirkstiem zemi, un justies droši. Tā metode nav īsti viegla un forša, tomēr palīdz saprast, ka ir iespējams turēties virs ūdens, vēlāk jau iemācījos peldēt normāli.

Un jā, zvaigznīte darbojas, palīdz saprast, ka ūdens tevi tur virs ūdens, nekāda slīkšana nenotiek. Tur gan ir viens priekšnoteikums - neviens muskulis nedrīkst būs sasprindzināts. Galva nav jāmēģina turēt virs ūdens, tā iegrimst precīzi tik dziļi, lai acis, deguns, mute atrastos virs ūdens.

Man vislabākais variants bija tikt peldēt riktīgi sāļā ūdenī. Tur iemanījos un tad jau arī ne sāļā viss aizgāja...

ja nav panisku baiļu, tad vislabākais sākums īstai, normālai peldētprasmei, nevis krampjainiem mēģinājumiem turēt degunu virs ūdens, ir mācīties absolūti pašsaprotami likt ūdenī visu seju/galvu, vienlaikus izelpojot, vislabāk caur degunu un muti vienlaikus [tas pasargā no ūdens degunā]. to var trenēties kaut mutesbļodā. ar to ir jāsāk.

pēc tam - zvaigznīte, bet uz vēdera, ar seju ūdenī, lai sajustu celtspēju. zvaigznītē uz muguras 80% procentiem [no idea, bet no tiem, kam esmu macījusi peldēt] kājas un dibens grimst uz leju vēl labu laiku pēc iemācīšanās normāli peldēt. apguļoties zvaigznītē uz vēdera, nogrimt nav iespējams.

pēc tam, kad cilvēks ir (1) iemācījies izelpot zem ūdens un (2) sajust ūdens cēlējspēku zvaigznītē uz vēdera, tālākais ir tikai tehnkas jautājums un noptiek vai nu pats no sevis, vai ejbkurā te ieteiktajā veidā.

NEVAJAG izmantot dēlīšus un palīglīdzekļus pirms pirmo divu mērķu sasniegšanas - tie ir derīgi, lai vēlāk izolēti atstrādātu piem. kāju kustību tehniku.

VAJAG no sākta gala turēt vaļā acis zem ūdens - ar brillītēm vai bez, kā apmācāmajam komfortablāk.

klau, es nevēlos tevi aizvainot, un acīmredzot turēties uz ūdens, kas ir galvenais peldētprasmes elements, tu proti - bet nav NEVIENAS vispārpieņemtas peldēšanas tehnikas, kura būtu kvalitatīvi realizējama bez izelpas zem ūdens. ja cilvēka mērķis ir ūdenī justies droši un brīvi, tad galva ir jāliek ūdenī, bet vaļējas acis vienkārši palīdz justies daudz komfortablāk un situāciju kontrolējošāk.

es nevienā brīdī neapgalvoju, ka tas būtu vienīgais veids, kā apgūt turēšanos uz ūdens, bet tas ir vislabākais.

lūk, ja ir bailes, tad es nezinu, ir speciālisti treneri, kas strādā ar šiem gadījumiem. bet vispār viens variants būtu radināties tieši nepanikot pie galvas nokļūšanas ūdenī ABSOLŪTI drošos apstākļos. tur, kur ūdens līdz ceļiem. vai vannā. nopietni - bērniem arī tā uzsāk peldētapmācību daudzi treneri - liek pūst burbuļus mutesbļodā.

piekrītu, ka bailes ir atsevišķa problēma, ko nav ieteicams mēģināt pārvarēt "vienkārši darot".

tomēr nedomāju, ka ir iespējams apgalvot, ka jūties droši un brīvi, ja, piemēram, neliels vilnis jūrā, kas apskalo seju, var radīt "mērenu paniku". tāpat jāparedz sastapšanās ar pārvaramu, bet pēkšņu upes vidus straumi vai atvaru - šo visu reāli sastopamo parādību mierīgai pārvarēšanao nepieciešama spēja kontrolēti atrasties zem ūdens.

varbūt ja vēlies būt tikai baseina un dīķa peldētājs, vari teikt, ka jūties pilnīgi droši un brīvi, "tikai galvu nebāz zem ūdens". realitātē justies droši un brīvi nozīmē nevis ilūziju, ka viss ir ok, bet reālu gatavību tikt galā ar lielāko daļo bieži sastopamo situāciju ūdenstilpnēs, kurās tiek peldēts, ne tā?

Nu es 12it gados iemācījos suniski paliekot zem krūtīm meldru kūli un vnk cītīgi ar to pusi dienas mēģinot peldēt upē uz krastu. Kad kūlis izjuka, konstatēju, ka suniski sanāk arī tāpat. Pēc tam lēnā garā samācījos arī citus absolūti nepareizus bet pietiekami efektīvus veidus kā ilgi noturēties uz ūdens.
Galvenais, ko varu no savas pieredzes teikt, mēģināt lēnām. Jo lēnā garā var notrēties uz ā ūdens un tik kur vajag, bet ja sāk, ātŗi, ātri, tad ar nepareizu elpošanu var fiksi pa bubuli noiet..

Un par ieteikumiem uz muguras - man pirmais mēģinājums apgulties uz muguras beidzas ar to, ka atuomātiski sarāvos kamolā, nogāju pa burbuli un sarijos tik daudz ūdens, ka tiešām pagāja pāris gadi, kamēr atkal sadūšojos mēģināt uz muguras :)

Šaļā ūdenī vieglāk, bet tad baigi jāuzmanās, ja ūdens tiek acīs/degunā, nekāda medusmaize tā nav. Bet za to ūdens rihtīgi ceļ uz augšu (piemēram, Vidusjūrā to var izbaudīt). Baltijas jūrā īsti nejūtu atšķirību un to cēlējspēku :) Plus viļņos ir čitādāka tā peldēšana..