viņa
29 October 2016 @ 12:11 am
 
Jūtos kā tādā Kusturicas filmā - man mirst kaķis, draudzenei dzimst bērns un ar visu to ir tāda baigā dzīve. Reizē sirreāla un ļoti (klāt)esoša sajūta. Viens no tiem brīžiem, kad apzināties, kas esi, kas varēji un vari būt. Tāds brīdis, kā stāvot pie lauka ar svaigi sasnigušu sniegu un ievelkot dziļi plaušās gaisu PIRMS.
 
 
viņa
27 October 2015 @ 01:17 pm
 
Tu zini, ka lielā dzīve ir klāt, kad sāc saņemt paziņojumus no VID, un saproti, ka nezini, kā lielā dzīve ne-"kārtīgā darbā" strādā. The end is nigh.
 
 
viņa
15 October 2015 @ 01:53 pm
 
Cenšos pabeigt pirmo rakstu neakadēmiskam žurnālam. Šādi neesmu raustījusies kopš pirmajiem iespaidu rakstiem u.tml. darbiem universitātē, kad akadēmiski rakstu darbi bija kas pilnīgi jauns. Tagad liekas sasodīti dīvaini rakstīt īsi, jo īsā tekstā visu laiku ir sajūta, ka sanāk tik tā "pa virsu" apgramstīties, un, ka paliek daudz vietas ko pārprast utt., ko pastiprina tas, ka jāierobežo atsauces, citāti, zemsvītras piezīmes un tādas lietas. Eh, turu īkšķus, lai sanāktu labi un rakstu pieņemtu publicēšanai bez aizķeršanās. Tad varbūt nākotnē ik pa laikam saņemšos uzrakstīt ko tādu... populārzinātnisku par aktuālām tēmām.

A moš tāds čakars tāpēc, ka man vispār vienmēr iet grūti ar tekstu "kondensēšanu" (secinājumu-nobeigumu rakstīšanu, pētījumu prezentāciju veidošanu, ...), un šī raksta pamatā ir mans pētījums, kur, protams, viss liekas baigi svarīgs :D
 
 
viņa
13 October 2015 @ 10:51 am
 
Ak, tā diena, kad ieej bookdepository, lai pasūtītu plānotāju nākamajam gadam, un iztērē nepieklājīgi lielu summu grāmatās, kas vilinājušas jau sen. Nu jāgaida, kad tas viss ieradīsies pie manis, un līdz tam jāmēģina samazināt plauktā jau stāvošo "oi, kā es šito lasīšu, kad būs brīvs laiks" kaudzīti, jo, let's face it, nav jau tā, ka tas laiks kaut kad mistiski kļūs brīvāks, ja es pati neizbrīvēšu lodziņus lasīšanai. Turklāt rudeņos un ziemās taču ir pilnīgi lieliski pavadīt vakarus lasot! Un, jā, rudens; kā katru gadu, iemīlos tajā atkal no jauna un stiprāk.
 
 
Skan: Sonic Youth - Star Power
 
 
viņa
20 September 2015 @ 09:54 pm
 
Atceros, ka reiz kādā no tām dienām, kas tiek pavadītas "neko nedarot", tostarp, klejojot pa "dzīvesziņas portāliem" (nu, tobiš, tiem, kuros ir triljons raksti par tēmu "10 padomi/idejas/varianti utt. ..."), iesmēju par rakstu par afrodiziakiem pārtikas produktiem, BET, jāteic, ka svaigu vīģu ēšanā patiešām ir kaut kas erotisks. Vispār ar to es gribēju teikt, ka forši, ka rudens un nu arī vietējos veikalos var dabūt labas svaigas vīģes, par kuru cenu nevar nopirkt puskaraļvalsti (nu labi, nav, protams, TIK labas, kā tās, ko "radi no aizokeānijas" vasarās ved no piemājas dārza, bet labas ir šā kā tā).

Kas vēl... nemācīšanās nevienā mācību iestādē man laikam ir likusi sajusties kā pieaugušam cilvēkam vairāk nekā jebkas cits. Nu, tā, ka dienas, kas pavadītas strādājot darbam, vairs nerada "fake it till you make it" sajūtas, kādas bija, mēģinot visu apvienot (ar to gan es nekādā gadījumā nesaku, ka I've totally made it, bet vismaz ir sajūta, ka kaut kur virzos ar visu to, ko daru).
 
 
viņa
31 August 2015 @ 01:01 pm
 
Mh, laikam beigusies sezona, kad bez raizēm var aizmigt ar plāno segu pie atvērta loga. Vakarnakt tā izdarīju un šodien visu laiku šņaukājos un šķaudu.
Bet toties ir miglas rīti un rudenīga vakara saule starp iesārtiem un iedzelteniem kokiem.
 
 
viņa
28 August 2015 @ 02:04 pm
 
Kaut arī esmu pazīstama ar visādām sociālo grupu veidošanas teorijām, "citādību" utt., tik un tā regulāri šokējos par to, kāda mēdz būt cilvēku attieksme. Nu, ir tā, ka grūti saprast, no kurienes tāds naids, riebums, nicinājums nāk, kā kaut ko tādu var sevī nest un tik bezrūpīgi laist laukā.