Kaut arī esmu pazīstama ar visādām sociālo grupu veidošanas teorijām, "citādību" utt., tik un tā regulāri šokējos par to, kāda mēdz būt cilvēku attieksme. Nu, ir tā, ka grūti saprast, no kurienes tāds naids, riebums, nicinājums nāk, kā kaut ko tādu var sevī nest un tik bezrūpīgi laist laukā.

Es ceru, ka nekad nepienāks diena, kad, pieliekot pēdējo punktu rakstam un rakstot pateicības, neparaus baigākā emocija. Jo tie brīži, vo, tie brīži ir tie, kuros nav šaubu par to, ka ir vērts.

Stāstu sev, ka man nav vajadzīgs cilvēks, kurš nedēļas laikā spēj nonākt no runāšanas par kopīgiem ilgtermiņa plāniem līdz absolūtam komunikatīvajam klusumam bez jebkādiem paskaidrojumiem par to, kāpēc tā. Bet tajā pašā laikā nezinu, kā MAN nonākt no tiem ilgtermiņa plāniem līdz mieram bez tiem. Un vēl galvā maisās jautājums, vai es vispār jebkad uzzināšu, kas, pie velna, notika. Varbūt tikai likumsakarīgi, ka "padsmitgadnieciskas", teju šķebinoši saldas romances beidzas "padsmitgadnieciski". Jā, atvadu vārdi neko nemaksā, bet tomēr ir ļoti dārgi, to no šīs pieredzes droši varu paņemt nākotnei.

I guess the time has come for me to face that lemon giving life by putting my pride aside, taking a leap of faith with a breath withheld, and hoping for the best.

Man no sirds patīk tās dienas, kad "darbs" ir cilvēku intervēšana, jo, nu, patiešām, tā ikdienā taču gandrīz nekad nesanāk tā vienkārši nosēsties ar cilvēku un +/- strukturētā veidā kādu stundu norunāt par kādu konkrētu tēmu. Bet tas ir tik sasodīti interesanti, jo tās stundas laikā var aizrunāties neiedomājami dziļi. Nu, tā, ka beigās tu no pirms stundas pirmoreiz dzīvē satiktā cilvēkā šķiries gluži vai kā no drauga. Vispār tāda intensīva un ilgstoša 1 pret 1 komunikācija ir tiešām kruta lieta.

Būtu forši, ja cilvēki saprastu, ka, ja viņu "es jau gribu tikai labu" otru sāpina un liek justies slikti, tad tā laba gribēšana ne sūda nenozīmē, jo darīts/ panākts tiek pilnīgi pretējais. Nu, protams, noteikti ir izņēmumi un tā, bet būtībā tomēr der paturēt prātā to veco, labo teicienu par skabargām un baļķiem acīs un drīzāk vairāk sacīt citiem pozitīvas lietas (nu, tad, kad patiešām no sirds), jo tās gan kaut kā bieži tiek noklusētas, nevis kā "gudrie padomiņi" naski dāļātas apkārt.

(or the day of people being pricks)

Pēdējā laikā mācos no jauna novērtēt to sajūtu, ka dienā par maz stundu, jo būtībā jau tas nozīmē, ka dzīvē notiek tik daudz visa kā forša un aizraujoša, ka atliek vien izvēlēties un ik pa laikam atgādināt sev, ka nekas traks jau nenotiek arī tad, ja kādā brīdī izrādās, ka izdarītās izvēles varbūt nav bijušas pašas prātīgākās vai veiksmīgākās. Jā, vienkārši jāmēģina paņemt no visām lietām tas labākais un jāizvērtē un jāmācās no ne tik labā. Un es zinu, ka šis izklausās tā it kā es būtu baisākais hipijs, bet, ziniet, ir tiešām tiešām forši beidzot varēt neatteikt mīļcilvēkiem tikšanās, spēt kvalitatīvi socializēties, iet uz pasākumiem, kas nav tikai profesionāli vērtīgi, bet ir arī (un varbūt tikai) tuvu pie sirds un tā. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka, redzot un dzirdot augstskolu reklāmas par pieteikšanos studiju programmām, pavīd doma par to, kā būtu studēt tālāk vai studēt vēl kaut ko citu klāt, jo man patīk mācīties un noteikti ir lietas, kas būtu noderīgas apvienojumā ar esošajām prasmēm un zināšanām. Tā ka, kas zina, varbūt pēc pāris gadiem patiešām varētu vēlreiz to visu, jo, lai arī cik grūti brīžiem (īpaši pēdējā pusgada laikā) bija, tagad, kad emocionālais sakāpinājums (vai, precīzāk būtu teikt, pazeminājums) ir aprimis, tomēr nav tā, ka kaut ko nožēlotu; skaists laiks, skaistas pārdomas un idejas, skaisti cilvēki. Jā, pavisam noteikti bija vērts. Dzīve, tu esi lieliska!