Guļamistabas logi pret rītiem ir kaut kas pilnīgi lielisks. Jau pirms sešiem saule piespīd istabu pilnu tā, ka nevar vairs pagulēt, taču ir brīvdiena un nevajag celties, kas nozīmē, ka dienu var iesākt ar (sākumā nesteidzīgu un pusmiedzīgu, bet reizē tādu, pēc kura apskauties un iekrist īsā, bet ciešā snaudā) rīta seksu pasakaini skaistā gaismā (un skaista gaisma ir viens no maniem lielajiem turn-on elementiem). Bezrūpju diena, kad viss vienkārši ir un tu ik pa laikam pieķer sevi laimīgi smaidām bez nekādām īpašām domām, tikai no sajūtām.

Pabeidzu rakstīt aizstāvēšanas prezentācijas tekstu un beidzot tā līdz galam noticēju* savam darbam. Viņš varbūt nav nopulēts pilnīgi spīdošs un perfekts, bet ir labs un foršs tik un tā. Baigi labi! Man prezentācijās vienmēr vissvarīgāk ir pašai ticēt tam, ko stāstu, tad varu pastāstīt tā, ka notic arī citi.

* Nu, nevis tā, ka "o, es ticu, ka šis nav fake", bet gan tā, ka "o, tur patiešām kaut kas ir" :D

Atkal ir tā, ka naktīs nevar aizmigt, jo jāklausās sirdspukstos, bet no rītiem nemaz, nemaz nav grūti piecelties. Pa pagalmu riņķo svīres un kaijas, bet kaķis, atgriezies no rīta apgaitas, murrā uz kājām. Un tad, kad, caur rīta rasu izejot, sastingst pirksti, un saule apžilbina tā, ka asaro acis, ir tā sajūta. Šis viss ir pa īstam.

Pēdējās rakstīšanas dienas rīts. Uzliku RHCP un nu visas sajūtas ir vaļā. Sēžu te ar kaklā kāpjošu kamolu, bet reizē tāda sajūta, it kā akmens no pleciem būtu noņemts. Tāds atvieglojums, ļaujoties just.

Ir baigi forši, kad ir vismaz viens draudziņš, ar kuru runāt par dzīvi un lietām, lamājoties māmiņā. Reizēm tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, un ar ko arī ir gana.

Reizēm es atceros, kā pamatskolas un vidusskolas laikā domāju, ka gribētu būt rakstniece, redzot sevi vasaras sākuma pilnziedā, sēžot pie atvērta loga ar skatu uz dārzu un rakstot. Un būtībā jau tas ir tas, ko tagad daru. Tiesa, ir nedaudz citādi, kā manās fantāzijās, jo es nerakstu daiļliteratūru, bet akadēmiskus pētījumus, un kopumā tā aina nemaz nav tik idilliska un romantiska, taču tajos brīžos, kad par šo iedomājos, vienalga ir tāda laba sajūta. Tāds miers. Pat neraugoties uz termiņu tuvošanos, nogurumu un to, ka ir lietas, kas tiek upurētas, lai darītu šo. Tā ir laba sajūta šodienai.

Ārprāts, ir pārpasaulīgs nogurums, bet galu vēl neredz. Nu, vai arī acis vairs nerāda.
Kad šis būs beidzies, tad pa dienām došos garpastaigās, pavadīšu vakarus, reibstot no alus un dejām, un naktis - bez elpas un visam ķermenim trīsot.