Uuun laimīgi esmu ieripojusi tajā noslēguma darbu fāzē, kad nakts vidū vienītī smejos par tizliem "jokiem" (t.i., lietām, kas būtībā nemaz nav joki, bet ko es tā uztveru) ronītī (t.i., aizgūtnēm un plaukšķinot rokas). (Okej, varbūt tagad uz kādu brīdi beigšu šāda tipa apdeitus).

Šī ir tā diena, kad vajadzētu pārlasīt un izrediģēt līdz šim uzrakstīto un +/- gatavo darba daļu un aizsūtīt vadītājam, bet prāts ir tajā stadijā, kad iespējams vien piespiesties rakstīt uz priekšu. Laikam šī būs tā nakts, kad būs jāizguļas, jāceļas agri, jāiet izvēdināt galvu un jādodas pēdējā ceļa posmā uz "Nolemtības Kalnu"* (Mount Doom no The Lord of the Rings, ko es labprāt gribētu saukt par "Patiesības Stundas Kalnu", jo, tur nonākot, jau viss kas var notikt).

* Izklausās baisi drūmi, bet man jau vienmēr sesijās vai studiju beigu darbos pienāk posms, kur pārņem tāda sajūta, jo beigas ir tuvu, bet priekšā tomēr vēl pietiekami daudz darāmā, lai nebūtu baigā drošības un pārliecības sajūta + nogurums un garās, iekštelpās pie datora pavadītās stundas dara savu.

Okej, šī darba rakstīšanas diena ir tik sireāla, ka man gribētos, lai būtu kāds, kam pavaicāt, vai tās lietas patiešām notiek, vai arī man jau gļuki nāk virsū. Gaiss smaržo pēc laukiem un es ilgi nevarēju to smaržu identificēt, bet tad nospriedu, ka tā varētu būt čuguna pannā cepta speķa smarža + svaigi pļauta zāle un koki, kas smaržo pēc lietus. Kaut kur attālu, taču skaļi un skaidri skan koru mūzika, kas rada sajūtu kā dodoties uz dziesmusvētku estrādi koru koncertu klausīties. It kā jau tas viss ir pilnīgi iespējams - kaimiņi cep gaļu un skaļi klausās mūziku. Bet kopā tas viss veido baigo kosmosu.

Cilvēkos, kuru runājamā balss ir mierīgs baritons vai alts, varētu klausīties un klausīties.

Damn, cik reibinoši gan ir šādi vakari.

Tajos brīžos, kad nakts vidū gumijkoks, kas aug tieši pie manas gultas, pārplēš lapas pumpura apvalku, ļaujot sekundes laikā atplesties lapai, tiešām ir tāda sajūta, ka priekšā ir pasaule smilšu graudā.

Atceros, ka kaut kad naktī pusmiegā jutos tā, ka esmu sapņojusi kaut ko tiešām labu, nu, ziniet, tā sajūta, kad ir silti, smaidīgi un gribas tikai turpināt gulēt tikpat saldi. Tad no rīta uztrūkos no miega ar sirdsklauvēm, viscaur trīcot un līdz smalkākajām detaļām atceroties tiešām nejauku un pretīgu sapni (nē nē, detaļās neiešu, jo mani pašu frīko ārā, kad cilvēki stāsta sapņus). Puse dienas kopš tā brīža pagājusi, taču iekšas joprojām drebinās. Vļeh, tad jau tiešām labāk sapņus vispār neatcerēties.