Eu, tikko sapratu, ka šodien ir pirmā reize šogad, kad visi apkārtnes sētnieki pļauj zāli! Tik forši - tā smarža nenormāli motivē!

- Ou, tur ir skaisti! Nāču!
- Ai, bļaģ, vispār VISS ir skaisti.

Labāka par iemigšanu ar māju sajūtas smaržu matos var būt tikai iemigšana cieši līdzās tam, kas to māju sajūtu dod.
Visu dienu smaidos.

Šorīt kaķis mani pamodināja piecos un sajūta nudien bija kā tādā sapnī vasaras naktī. No vakara biju atstājusi vaļā logu un visu dzīvokli pildīja petrikora (petrichor) smarža, nu, ziniet, tā smarža, kas izplatās gaisā lietus laikā pēc ilgāka sausuma perioda, vai kas apņem, ieejot siltumnīcā. Tā smarža dara mani traku! Turklāt tobrīd viss vēl tāds krēslains un dūmakains, taču, paceļot galvu no spilvena, laukā pa logu pretī veras ziedošas plūmes. Pilnīga maģija. Un tik salds miegs sen nebija bijis.
Vispār baigā romaņķika parāvusi.

Ak jel, kad darba vadītājs aizceļojis uz ārzemēm, kļūst acīmredzams, tiešām cik labi ir, kad var satikties klātienē un izrunāt lietas, citādi sūtu e-pastus ar memuāriem 3 lapu garumā :D No otras puses jāteic, ka savi plusi arī tam ir, jo tas nozīmē, ka visas domas, kas rodas, patiešām tiek pierakstītas un neizkrīt no prāta nebūtībā.
Vispār tagad visu laiku ir tā aizrautības sajūta, ko ilgu laiku nevarēju dabūt sava maģistra sakarā (akadēmiskais nogurums, ibio), tā lauka darba "garša" (patiesībā arī burtiskā nozīmē, hohoo), kas urda katru dienu celties un darīt tālāk, tālāk. Tagad vienīgais, par ko joprojām ir satraukums, ir, vai pietiks laika visu kvalitatīvi uzrakstīt, jo ir jau man tas laika grafiks tāds diezgan līdz ar matu galiem un tas nozīmē, ka priekšā daudz negulētu nakšu, bet ir jāvar un ir jāizdara. Ne tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka ļoti, ļoti gribas, kas ir pati labākā sajūta nudien.
Vēl kaut kā sanācis tā, ka, pat neraugoties uz visu darbu daudzumu, tuvākajās nedēļās ieplānotas daudzas foršas satikšanās un pasākumi, par ko arī neizsakāms prieks, jo, piemēram, pilnīgi negaidīti draudziņš, kuru neesmu vai kādus 2 gadus satikusi, ierosināja, ka vajag taču beidzot ieplānot tikšanos, ja reiz ir tā, ka ikdienā mūsu ceļi vairs tā vienkārši nekrustojas. Jā, baigais prieks un pozitīvisms!

Nesaprotu, kādēļ es līdz šim kaut kā baigi heitoju U2, jo vispār tie agro 90-to gabali ir pat ļoti aizraujoši, nu, tā, ka forši klausīties, nevis vienkārši likt kā fonu, un man tik ļoti patīk mūziku klausīties.

Vēl šodien, plānojot pētnieciskos izbraucienus un izgājienus, kārtējo reizi nodomāju, cik forši, ka mums te mājām ir nosaukumi un cik vispār foršus vietvārdus var atrast, maldoties cauri kartei, tādus galīgi jancīgus, mīlīgus un tādus, kuri prasīties prasās, lai par tiem tiktu stāstīti vareni stāsti.

Tik daudz darba, ka nevaru atļauties iet pasaulē. Vakarvakarā, kad vairs nespēju pastrādāt, gan izgāju drusku pastaigāt un, es jums teikšu, pasakaina sajūta, kad plānā kleitā ar nelielu jaciņu un kurpēs nepavisam nav auksti, riet saule, kokos dzied putni un viss tāds mierīgs un vieglā krēslā ietinies. Tagad sēžu pie galda, kuru visu rītu un pēcpusdienu apspīd milzīga saule, pa logu plūst pavasara smarža, pagalmā klaigā bērni (viena no mājpilsētas mājīgākajām un raksturīgākajām skaņām), uz galda, blakus datoram, stāv saplaucētu zaru pušķis un kaķis arī tepat, savā saldākajā pēcpusdienas nomiedzī. Baigais miers. Sen nebiju brīvdienas pavadījusi vienatnē, bet laiku pa laikam tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.