Ehh, kad atvēru internetpārlūku, lai sāktu strādāt, sāka skanēt viegla džeza mūzika no vakar neaizvērtā taba. Tagad principā esmu pavadījusi stundu ar to mūziku un jūtos spiesta secināt, ka dienas gaišajai daļai tā galīgi nav piemērota, jo tāda sajūta, ka visu dienu varētu pavadīt to klausoties un kontemplējot par mūziku un dzīvi. Jā, starp citu, otrdienas vakarā tieši bijām aizgājuši uz JRT izrādi "Kontrabass", tādēļ tādu kontemplāciju uzsit vēl vairāk kā parasti.

Žēl, ka laiks šodien tāds vējains un ar nepatīkamiem nokrišņiem, citādi jau pēc pavisam mazas pastaigas sajūta bija daudz labāka, taču tajā pašā laikā radās vēlme ievērtēt kādas lokālās dzertuves dzidro dzērienu piedāvājumu, jo pat pēc tām 40 minūtēm ārā jau parāva normāls drebulis. Nez, moš nemaz neesmu saaukstējusies, bet saķērusi kādu vīrusu. Anyhow, nu esmu mājās un laiks ingvera tējai ar medu, citronu un pīlādžogām spirtā (jo kaltētās pīlādžogas man liekas ir jau noēstas + kamēr šīs atmērcējas tā, lai tējā ir forši, pienāk vecums :D ), hohoo.

Vļeh vļeh, biju plānojusi šodien aizdoties kādā garpastaigā, taču jau otro dienu mokos ar nejaukām kaklasāpēm. Vispār neatceros pēdējo reizi, kad kakls būtu sāpējis; laikam jau nebija tā gaišākā doma doties ballēt tālāk ar iepriekšējās dienas ballēšanas paģiru, jo gan jau kādā brīdī, nemaz to neapzinoties, būšu pamanījusies jestri atsalt. Nu neko, varbūt rīt nebūs tik pretīga sajūta un tad varēs mierīgi kaut kur aizstaigāt, citādi atkal baigā iesēdēšanās sajūta uznākusi.

Kā likums tās dienas, kad visvairāk darāmā, ir tās, kuras būtu nebeidzami saldi pavadīt gultā bužinoties. Un, kad beidzot nolemjat, ka nu beidzot laiks celties un sākt atkal darīt lietas, tāda sajūta, ka visi varenākie pasaules spēki neatvairāmi maigi spiež atpakaļ.

Šodiena iesākusies (patiesībā jau arī vakardiena noslēgusies) jau uz pavisam pozitīvas nots: kaut arī ir cilvēki, kuri sasola lietas un beigās uzmet, daudz vairāk ir tādu cilvēku, kuri patiešām ir atsaucīgi un gatavi palīdzēt vairāk, nekā vispār varētu iedomāties. Tagad tāda sajūta, ka nu arī man vajadzētu izdarīt kaut ko labu citiem :)

Vēl bēdīgāk par to, ka ir cilvēki, kuri neatbild uz e-pastiem un neceļ telefonus, ir tas, ka ir cilvēki, kuri piekrīt pastāstīt par lietām un izklausās ļoti atsaucīgi un atvērti, taču, kad norunātajā laikā tu viņiem piezvani, lūdz tomēr pārcelt sarunu uz citu laiku (un viss ok, es saprotu, ka ir darbs un citi pienākumi un viss kas var gadīties), pēc tam tas notiek vēlreiz, nākamreiz uz taviem zvaniem neviens jau vairs neatbild un, protams, arī neatzvana. Tā tas viss arī beidzas. Nu tiešām, var taču uzreiz atteikt un miers, un nav jau pat jāsaka, ka negribās stāstīt, var taču vienkārši pateikt, ka nav laika un drīzumā nebūs arī vai da jebko citu, nafig šitā čakarēties.

Visas brīvdienas zvērīgi nostrādāju un novakarē izgāju apmest loku ap rajonu, jo citādi sirds lūzt, ka tik skaistā dienā jāsēž iekšā. Un, ziniet, ārā pilnīgs pavasaris, tas skaistais, kad nav vēl miljons putekšņu, kad katrs saules stars un spirgta vēja pūsma liek smaidīt pie sevis: pie mājas zied sniegpulkstenīši, kaut kur pāri dzelzceļam privātmājās tiek cepts šašliks, pat uzliekot saulesbrilles jāpiemiedz acis, uzņemot ātrāku soli jāattaisa jaka un tā. Bet kopumā gribējās braukt ciemos un vienā vilnas džemperī izgrābt pagalmu un tad, smaržojot uzirdinātai mitrai zemei un trūdošām lapām, sēdēt turpat pagalmā pie grila, ar alu rokās, kavējoties jaukās sarunās un kopumā esot mierā.

Nepārprotiet, man joprojām ļoti patīk tas, ko daru un es neizsakāmi novērtēju iespēju to visu darīt, taču man nepatīk tā sajūta, kas pēdējos mēnešus nepamet, kad naktī nevar aiziet gulēt, jo liekas, ka laika par maz, ka dzīve tepat, tepat iet garām. Tās mazās lietas: pirmās māllēpes dzelzceļa uzbērumos, reibinošā ceriņu ziedēšana, vēli, krēslaini vakari, kad cilvēki uz perona un pēdējos vilcienos mazliet laiski, bet reizē zaglīgi un smaidīgi mijas ar pirmajiem skūpstiem un pirmoreiz savij rokas. Jā, visas tās lietas negribas pazaudēt, jo beigās jau tieši no tām mazajām kripatiņām sanāk tas cilvēks, sanāc tu.