ich will nicht tanzen, ich will revolution

Man šovakar bija mājas ballīte. Manās mājās. Iepriekšējā, lēšu, bija 2015. gadā, pēc Zelta Mikrofona ceremonijas ("Manta" toreiz sīvā cīņā uzvarēja indie kategorijā), bet šī, toties, bija plānota. Atnāca visi grupas biedri, noskatījāmies un noklausījāmies "Jaunības" Stricka villas koncertu. Ir kur piestrādāt. Bet ir arī baigi skaistās vietas, pat ar visu pasūdīgo ieraksta skaņu. Vienu te skatos jau kādu 4 reizi.

Man tas kratom stāsts iespaidoja paskatīties, kas ir alkaloīdi. Kafija, tabaka un magones - tie visi satur alkaloīdus. Tabaku un opioīdus es nelietoju, bet apgalvojumi par kafijas atkarību raisošām īpašībām man vienmēr ir radījuši interesi un bažas, un šķiet, ka es būšu sapratis, kas ir šo visu trīs vienojošais elements. Pamēģini atteikties no kafijas, un paskatīties, kādas sajūtas tevi piemeklēs.

it kā mirušo valstība, neizšķirami murdot un pulsējot, ķertos man apģērba stērbelēs un matos

Vai arī vienkārši nē. Mēs tik labi mākam ciest, tik labi to pazīstam, tumšā roka, kas ieaijā, atkorķē vīnpudeli, uzklāj segu, kuššš, kuššš, tas nekas, tas nekas, bez tevis viss notiks pat labāk. Nē, liec man mieru, tumšā roka.

Bībera "8 lekcijas". "Neputnam" nevar piedot tādas paviršības. Ja lekciju tekstā vienreiz Bībers pats acīmredzami Unsetes vietā pasaka Lāgerlēva, tur varbūt varēja likt redaktora piezīmi, varbūt arī ne, bet, kad sākas personu rādītājs, un Annai Brodelei dzīves gadi ir ar nobīdi gandrīz par gadsimtu agrāk, bet komponists Gluks sanāk dzīvojis 120 gadu, tad ir sajūta, ka redaktūra ir haltūrējusi.

viss būs kārtībā

šovakar 3h nakts rogainings. kam tas špicka, man tas klibojums un totāls besis uz beigām. 2 iepriekšējos gadus esam nolietojušas ap 16-17 km raitā solī, paskriešus. un lai arī man gribas piedalīties, ķermenis un smadzenes taisa trobeli. vienai kājai sāka sāpēt plantārais fascīts, otrai kājai ahilejs, trešai kājai vakar celi uzčakarēju. oboi. bet es nāku!

mans mīļākais debilais komentārs zem intervijas "Ir", kur žurnāliste uzlikusi virsrakstu "Kā uztaisīt perfektu čatniju":

kāds ierakstījis, ka atkal recepti nevar normāli uzrakstīt, neizstāstot savu biogrāfiju. acīmredzami domādams, ka šī nav intervija, bet tā siča, kad tu gūglē receptes, un vajag "jump to the recipe", lai izvairītos no stāstiem par dzimtas gatavošanas noslēpumiem un citas liekas informācijas.

"Netikumīgajos" ir tas viens Meļķes dzejolis, kura laikā skatītāji uz mirkli sastingst, noklust, cits apraudās, cits nezina, kur likt acis.
Skolas laikā es biju tā meitene par kuru ir šis dzejolis. Un es joprojām esmu tā meitene.
Varētu padomāt, ka veiksmīgi izdzīvojusi, bet nekas jau nav mainījies.
Toreiz man nebija pleiera un tāpēc arī nebija austiņas, kurās varētu skanēt klusums.
Tomēr beigu beigās visa mana super aktīvā dzīve patiesībā ir tādas austiņas, kurās vienkārši skan klusums.

Šorīt tviteris izmeta jaunāko Zviedrijā veikto pētījumu, kas atklāj PHD studiju kaitīgo ietekmi uz garīgo veselību. Salīdzinot ar maģistra studijām doktorantiem dramatiski pieaug dažādu mentālo problēmu zāļu lietojums. Man ir divas nepabeigtas doktorantūras, ar diviem nokārtotiem promocijas eksāmeniem un diviem pusrakstītiem darbiem. Un man par to ir nenormāls kauns. Bet es laikam arī reāli nesaprotu, kāpēc tas phd man būtu vajadzīgs. Tieši ko es vēl varētu pierādīt. Un vai tad, ja es to darbu pabeigšu, ar mani vairāk kāds sarunāsies kā ar cilvēku?
Es joprojām dzīvoju bez antidepresantiem un citām zālēm, kas palīdzētu man justies vieglāk.
Palīdz ezers.
Bet aizvakar bija pirmā diena, kad nepeldējos, jo bija jābrauc uz Rīgu atmēģināt "Netikumīgos". Neatbrauca puse skatītāju, jo vienas skolas skolotāja bija sajaukusi izrādes datumus. Spēlēja pustukšai zālei, bet vienalga bija labi. Tā izrāde dzīvo jau piekto gadu. Kā teica gaismu puisis - šī ir izrāde ļeņins - mūžam dzīva.
Aizaizvakar peldējos 3 reizes, jo bija sajūta, ka šogad pēdējo reizi.
Ļoti sāp kakls.
Pēc tā, ka cilvēki man lūdz atkārtot to, ko saku, saprotu, ka runāju klusi un nesaprotami.

es ēdu Tasmānijas medu

Lasu, tātad, teorijas grāmatiņu, domāju, nu bāc, kur tu visu šo laiku biji un kāpēc man bija tik ilgi jācīnās, lai pie tevis nonāktu, te viss ir uzrakstīts vienkārši un trāpot tieši būtiskajā, šādi es gribētu rakstīt savu promodarbu

Un tad atceros, ka es taču šo grāmatiņu biju atradusi pat pirms iestāšanās doktorantūrā, paskatījusies un nodomājusi "te taču viss ir traki vienkārši un turklāt ne par tēmu, un kuram tas rūp, bet nu mierinoši, ka ir tādas grāmatiņas, vismaz es zinu, ka neviens neko nesaprot un es gan sapratīšu"

Kas droši vien nozīmē, ka šis aplis ir noiets un es varu rakstīt augšā nākamo teorijas nodaļu

Kā zināt, ka doktorantūras metodiķis nav aizstāvējis vai pat rakstījis doktora disertāciju?
Tā, ka piezvana, stādās priekšā un bez nekāda brīdinājuma pajautā "sakiet, kādā stāvoklī patlaban ir jūsu promocijas darbs"



/ tā bija ļoti jauka saruna, viss bija mīlīgi un smieklīgi un es nesāku raudāt

Ziņa, ka Ufo ar Fredi ir atgriezušies radio ēterā Bē-bē-brokastu formā, ir raisījusi interesantas sajūtas. Viena no tām, protams, ir - I'm so fucking old. Un lai gan patērēt radio šobrīd būtu ļoti jocīgs koncepts, zināma ziņkāre mani māc.

Es Ir izlasīju... interviju(?)... mazliet grūti par interviju nosaukt sarunas aprakstu ar dažiem citātiem. Lai vai kā, daži šī raksta momenti man likās īpanēji un nepietiekami paskaidrojoši. Tur divas reizes bija pieminēts Soross, un ja pirmajā reizē es to uztvēru kā ļoti jocīgu Ufo joku, tad aprakstītā otrā epizode man radīja jautājumu, vai Ufo gadījumā nav sagājis lielākā būmerī, kā es biju gatavs viņam atvēlēt? Un ja tā, tad tas ir drusku bēdīgi, pat ja es visdrīzāk nesākšu atkal klausīties šo raidījumu. Nedomāju, ka Fredis būtu nespējīgs uz laiku neizturējušu būmerismu savos uzskatos, bet es esmu pārliecināts, ka viņam vismaz piemīt kaut kāds jūtīgums, lai politkorekti izlīdētu cauri mūsdienām, neglābjami neiznīcinot pozitīvās pagātnes atmiņas par savu personu. Par Ufo tādas sajūtas nav, un fakts, ka viņš ar Artusu kaimiņu savulaik taisīja jaunu radio, šai sajūtai galīgi nepalīdz.

Beigu beigās nav tā, ka es jebkad būtu cēlies sešos no rīta uz darbu, kad sākas šis raidījums, un tāpēc es visdrīzāk neesmu šī raidījuma mērķauditorija. Es apmēram stādos priekšā savu stereotipu par būvlaukumu, kura malā stāv rādžiņš, no kura skan Freda un Ufo balsis, un kaut kādā ziņā es tagad jūtos šim raidījumam par jaunu, lai cik absurdi tas neizklausītos, ņemot vērā to, ka kādreiz es tam nebiju par jaunu.

Mani sapnī apskāva.

Kamēr es slimoju, es sevi izklaidēju, iepazīstoties ar dažādiem sociālekonomiskiem procesiem pasaulē. Piemēram, kā kratom (pat nemēģināšu latviskot) produktu haips ASV ir izmainījis Indonēzijas zemnieku dzīvi. Kas agrāk bija tradicionāls uzmundrinošs dzēriens, tagad ir kļuvis par industriju ļoti īsā laikā. Noliekot amerikāņu veselības problēmas malā, vai tā ir sociāli ilgspējīga un videi draudzīga saimniekošana, tas vēl ir jautājums. Bet mums jau vēl ir kvinoja, mandeles, avokado, ķiploki un vēl citas "ētiskas" industrijas. Bet lielvalsts tirgus pieprasījums ietekmē ne tikai tālu un eksotisku valstu ekonomiku. Luiziānas garneļu zvejas industriju, kas ne tuvu nav spējīga apmierināt iekšējo pieprasījumu, ļoti labi gremdē Indijas garneļu audzētāji. Vai audzētāju prakses ne tikai kropļo kaut kādu tālu un mums ne pārāk svarīgu tirgu, bet arī ir problemātiskas vides, cilvēktiesību un veselības jautājumos? Ļaušu minēt. Vēl nesen bija tas raksts par islandiešiem, kas ir mazliet satraukušies par lašu audzēšanu sprostos jūras piekrastē. Norvēģi bija pionieri šīs problemātikas veicināšnā, bet nu jau ir izstrādājuši visādus regulējumus, kas gan tāpat šo nozari nepadara par pārāk lielisku. Ziniet kur vēl grasās audzēt lašus sprostos? Tepat mūsu pašu jūriņā. Tad vēl mums ir tādas ļoti noderīgas un visiem vajadzīgas industrijas kā mākslīgais intelekts un kriptovalūtu mainings, kas nu ļoti palīdz ar planētas co2 mērķiem. Holandieši gan ir nolēmuši, ka varbūt viņi savas paprikas siltumnīcas varētu sildīt nevis ar gāzi, bet ar severiem. Jāsaka, ka nav pats stulbākais veids kā nokurināt kaudzi elektrības.

Tikmēr soctīklos "tradicionālo vērtību" kopēji turās pie mītiem par viensētām, kurās omes turpina slaukt savu gotiņu. Vai "ekonomisti", kuriem uz jebkuru kritiku ir viena atbilde: "Jums vienkārši skauž."

Šis viss rada vēlmi maizei, tomātiem un ievārījumiem pievienot vēl kādu kaudzītu produktu, ko mēģināt nodrošināt pašiem. Un, protams, vēl vairāk skatīties tirgotājiem uz pirkstiem. Ar kafijas importu un grauzdēšanu, domājams, es nesākšu nodarboties, lai gan tas būtu ļoti skaisti. Vēl bez skaisti ir arī tirgus likumi, lai gan Molberta, Mīklas un citi piemēri rāda, ka netrūkst cilvēku, kas nemeklē Lidl labāko piedāvājumu.

Vai latviešu valodā ir vārds priekš šādām aplikācijām?

( Read more )

Pilsoniski atbildīgiem cilvēkiem patīk teikt, ja tu nenodarbosies ar politiku, politika nodarbosies ar tevi. Bet reāli, cik ļoti tev jau ir jāatrodas centrā, lai vispār būtu vērts svērt kaut kādus procesus vienā vai otrā virzienā. Ja "čau, klau" džeks bez ironijas retvīto Langu un Liepnieku, par ko mēs vispār runājam? Es ceru, ka pasaule, kādu mēs to redzam caur soctīklu atslēgas caurumu, realitātē ir pavisam citādāka, bet nevarētu teikt, ka es zinu ļoti daudz produktīvu cilvēku, kas ikdienā nedauzītu savu galvu pret soctīklu idiotisma ķieģeļu sienu. Ir, bet uzsvars ir uz daudz, jo tādā veidā būtu pamats uzskatīt, ka soctīklu viedokļi ir margināli. Vēl arī tas, ka aktīva ņemšanās soctīklos neliecina par produktivitāti, bet bieži vien otrādi. Un tas laikam ir galvenais jautājums - cik tas ir adekvāti sēdēt savā burbulī, nestrīdēties par tēmām, kur kompromiss nav iespējams, un vienkārši skatīties uz pasauli kā uz resursu? Es ik pa laikam pārcilāju galvā valstu sarakstu, kurās gribētos dzīvot, bet nevis tādā romantiskā veidā, ka tur ir silti, un cilvēki uz ielām vāc apelsīnus, bet stabila demokrātiska sistēma, ar kaut kādu nebūt kultūras dzīvi, noteikti gana sekulāra, bez lielām iespējām ieberzties globālos konfliktos. Ne tā, ka mani tur kāds gaidītu atplestām rokām, bet tas ir tāds vingrinājums, kas atgādina, ka šī planēta nav nemaz tik liela. Tagad vēl klāt nāk klimata pārmaiņas, kas lielāko daļu "silto zemju" diskvalificē uzreiz, un Latvija vairs nešķiet tik drūma izvēle tajā punktā, ka mums te deviņus mēnešus jāgrimst depresijā, un viss ko mēs varam izaudzēt ir āboli. Šveice uz papīra ir naiss.

Jaunajā Leienas komisijā kultūras komisāra mandātam šoreiz līdzās ierastajai izglītībai, jaunatnei, sportam kā pirmā politikas sfēra izcelta "intergenerational fairness".

Tik daudzus cilvēkus esmu aizvainojusi, likus viņiem justies neērti.
Tik bieži komunikācijā esmu bijusi pavirša un pašcentrēta.
Ir ataisnojumi vai nav - tas nemaina lietas būtību.
Mana vaina, mana vaina

(Ja jūs zinātu, cik daudz man ko atsaka.) (Tāpēc es beigās visu daru pati, savā nodabā 😀, jo man tāpat turpina šķist, ka tām lietām ir vērts notikt)

Man internets šodien pastāstīja, ka Red Thai Cilli, Piri Piri un Birds Eye ir viens un tas pats. Pats internets gan drusku maldās savās definīcijās, bet corss-references starp šīm lietām caurmērā ir visur.

Bet vispār es gribēju saprast, vai manam Birds Eye vajadzētu augt kā krūmam, vai arī viņam patīk krista pāri malām, un būtu jāsāk domāt par paaugstinājumu. Dzīves pirmajos gados tas noteikti bija krūmīgs krūms.

Starp citu, ja kādam interesē šādu audzēt, var pieteikties. Man jau ir viens Birds Eye backup audziņš, ko es varbūt pēc kāda laika došu adopcijā, jo savam patēriņam vairāk par vienu nevajag, bet tomēr gribās nodrošināties pret to, ja galvenais ražotājs nolemj atstiept kājas, bet es domāju arī iesēt Lemon Drop bekapus, jo pagājušajā ziemā viens no diviem Lemon Drop nolēma izbeigt savu dzīvi, un to izdarīja galīgi ne tas, uz kuru es būtu licis visu savu naudu. Varu iemest arī kādu ekstra sēklu. Nezinu kāpēc, bet pipariem pie manis patīk.

Tas ir tik jocīgi, kā slimība ietekmē kognitīvās spējas. Parasti man sapulces fonā netraucē darīt citas lietas, bet šobrīd balsis manā galvā paņem visu fokusu, un mēģinājumi darīt ko citu līdzinās mēģinājumam ar trīcošām rokām ievērt diegu adatā.

staigājot par Mežaparku vai Mangaļsalas molu, dzirdu gandrīz tikai krievu valodu.

vai tas nozīmē, ka latvieši nepiekopj dzīvesveidu, kas sevī iekļauj pastaigas?

Olfēna plāksteris ir bomba (reizes 10 iedarbīgāks par ziedi).
Kāpēc man šito neviens agrāk nepateica?
Thx vedjmah

par ņevzļina lietu krievijā un izraēlā

tur vēl figurē bļinovam feika latvijas pase
man liekas, ka tūlīt gan mūsu, gan lietuviešu spēka struktūrās aizies pamatīgs razjobs par diezgan daudzām fiškām.

savādāk, ignorējot savu un pārējo viedokļus, kuriem nav nekādas nozīmes, lietuvas tiesā šis keiss, manuprāt, tiks realizēts plusā
faktiski visa notikumu loģika ir pret ņevzļinu un nevis fsb
(starp citu, kāda vilka pēc third party ir tieši fsb, nevis kaut kāds tikpat odiozs miljardieris, kas ir aizgājis zapojā un kuram villā ir palicis garlaicīgi bez sievietēm ar pazeminātu sociālo statusu? domāju, viņam ir pietiekoši daudz ienaidnieku biznesā)

keiss sarežģīts, precedentu ne tas, ka maz, bet faktiski nav vispār
vienīgais, var figačīt, ka nav oriģinālo audiofailu, taču, kā saka, tie vienkārši ir 5% poizona fabulā, kura ir diezgan saprotama pārējos 95 %.

Kad šovakar pēc darba ietrausos taksī ar pusotru metru augstu spoguli vienā rokā, spilvenu otrā, kā arī telefonu un diezgan smagu somu zobos, vadītājs man aizrādīja, ka durvis jāaizverot saudzīgāk. Man radās jautājums, kā viņš ar tik trauslu priekšmetu kā konkrētais auto taisās piedalīties ceļu satiksmē. Tas taču ir bīstami, galu galā. Var trāpīties daudz jaudīgāki objekti par mani. Kāds olis, vai betona apmale, vai cits satiksmes dalībnieks, piemēram, uz padsmit tonnām.
Bet es biju tik laimīga, ka viss ir ielīdis ar milimetra precizitāti un pirmo piegājienu, ka nejautāju neko, smaidīju kā saulīte un atkārtoti atvainojos. Vadītājs atmaiga tiktāl, ka otrā galā pat palīdzēja visu izkrāmēt. Vai varbūt viņam vienkārši bija bail, ka viņa papīra kariete tomēr izjuks gabalos, ja es tai pieskaršos ar savu dēmonisko spēku, he he.

Māksliniece izrādīja apsveicamu patstāvību, tāpēc lielāko daļu laika varēju mierīgi bīdīt savas štelles. Un tādu ir iekrājies daudz: jāpiesaka ūdens skaitītāju maiņa, jāizdomā, kur un kādas pirkt apmēram 100 avārijas stāvoklī nonākušas mājas lietas: grīdas spoguli, jo iepriekšējam salūza kāja, spilvenu Lauvam, jo vecais ir vienkārši nenormāli vecs un saplacis, jaunu gultu, jaunas restes gultai vai vienkārši biezāku matraci...
Šai sakarā: vai ir kāds kantoris, ko noteikti varat ieteikt mēbeļu utilizācijai (konkrēti, jāatbrīvojas no veca, nu jau divās vietās salauzta dīvāna, kas bīstami čīkst, kad uz tā apguļos)? Vai varat ieteikt kādu kantori, ar ko noteikti nevajadzētu sasieties?

Sveiciens visiem! Gribu pārdot smaržas, kas vēl nav bijušas atvērtas. Internetā sastapu vairākus variantus savam sludinājuma tekstam. Daži raksta „slēgtā iepakojumā”, kamēr citi lieto vārdkopu „aizvērtā iepakojumā”. Bet kas no šiem diviem skan dabiskāk un latviskāk?

Ik skatienā tev nežēlība mirdz,

Jo skaistums tevī ļaunu liesmu dedz.

Tu labi zini — mīlot mana sirds 

Pie tevis tikai gaišas krāsas redz.

Gan daži gudrie sen jau sacīt mēdz: 

Tur varas nav, kas mīlai smilkstēt liek, 

Es neesmu šo domu pievārēts,

Pie sava zvēresta man jāpaliek.

Un zvēru es, ka vēl daudz gadu ies, 

Bet nopūtas ap mani vīsies tā, 

Ka visas tās vienmēr liks atzīties:

Tavs tumšums manī vieta gaišākā.

Melns nav tavs vaigs, bet tavas dzīves stāsts,

Un tādēļ būs šīs tenkas cēlušās.

W.Sh.

“dry your tears
to improve your aim,”

Šitais ir traģiski. Sākās ar neveiksmīgu noliekšanos pie izlietnes (nu patiesībā sākās ar 30 gadiem sēdoša darba ar jau pamatskolā iedvestu riebumu pret fizkultūru), turpinājās ar nomaukšanos uz kalna pirms pusotra gada un šovasar - ar nobietēšanos aiz laivas pēc pārāk augsta leciena uz pārāk augsta viļna. Pirms nedēļas jau likās ka tūlīt jau būs labi, tad nevieksmīgs lēciens pāri diviem pakāpieniem pa trepēm - un atkal nedēļa staigājot kā tizlenim un guļot ar spilvenu starp kājām (atkal stipri apņēmos vingrot katru dienu). Un šodien - kad jau gandrīz vairs nekas nesāpēja, pacēlu skūvgriezi virs galvas, sagriezos sāniski, skrūvējot stulbās eņģes, ar galvu turot plauktiņu un te mēs esam - atpakaļ tizleņa statusā ar sāpošu muguru.

kādas ziņas par ukrainu tu skaties? es vairāk humoristiski optimistiskās, kā šis čalis https://www.youtube.com/watch?v=rxTBA4ZC_WU

izdzīvošanas festivāla atklāšanas nedēļu izdzīvojām.
vakar iesita pa nespēku, līdz tam - aidā. likās, viegli, visas tās stundas uzbūvē, agrie rīti, vēlie vakari, dienas no espesso espresso espresso uz prosecco prosecco prosecco. skriet, runāt, smaidīt, plānot, apmaksāt, shēmot, rediģēt.
šis absolūti ir mans formāts.
joprojām deg darbi, pieņemu, ka nākamā reize, kad nedegs, būs novembrī.

Ir 13. septembra nakts, līst silts, silts vasaras lietus un mums gultā ieleca milzu varde.

bet tā vispār daudz foršas kultūras pēdējā laikā:
Straume
tad vienā dienā KVFR "Saulainais stūrītis" un “Vientulības simfonija S.O.S.” (kaut kā labi viena otru papildināja)
un tad citā vienā dienā - no rīta Tesas/Oltes filmas skrīnings un vakarā Eglīša izstāde (arī labi viena otru papildināja)

tikko tumsā, lietū, ar plikām kājām mīcoties pa puvekļiem garā zālē, lasīju ābolus (jo es šobrīd neprotu dzīvot tā, lai to darītu pa gaismu, kad nelīst un kamēr viņi nav kļuvuši par pilnīgiem puvekļiem, savukārt, vīrs neprot dzīvot tā, lai nopļautu zāli) un sajutos drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi dusmīga.