Kad šovakar pēc darba ietrausos taksī ar pusotru metru augstu spoguli vienā rokā, spilvenu otrā, kā arī telefonu un diezgan smagu somu zobos, vadītājs man aizrādīja, ka durvis jāaizverot saudzīgāk. Man radās jautājums, kā viņš ar tik trauslu priekšmetu kā konkrētais auto taisās piedalīties ceļu satiksmē. Tas taču ir bīstami, galu galā. Var trāpīties daudz jaudīgāki objekti par mani. Kāds olis, vai betona apmale, vai cits satiksmes dalībnieks, piemēram, uz padsmit tonnām.
Bet es biju tik laimīga, ka viss ir ielīdis ar milimetra precizitāti un pirmo piegājienu, ka nejautāju neko, smaidīju kā saulīte un atkārtoti atvainojos. Vadītājs atmaiga tiktāl, ka otrā galā pat palīdzēja visu izkrāmēt. Vai varbūt viņam vienkārši bija bail, ka viņa papīra kariete tomēr izjuks gabalos, ja es tai pieskaršos ar savu dēmonisko spēku, he he.