ich will nicht tanzen, ich will revolution

zajebal plānot loģistiku

Some moves.

https://www.youtube.com/watch?v=EBsIag0TJKk

Es jūtu līdzi cilvēkiem, kas raksta kino aprakstus dažādos medijos, un viņiem obligāti filmas ir jānovērtē ar zvaigznēm. Tāds - too long didn't read. Gan jau tas der aktuālākajiem Holivudas blokbāsteriem, bet ja, piemēram, jāizdomā, cik zvaigznes ir pelnījusi Straume salīdzinot ar kādu no Lantima jaunākajiem garadarbiem, tā ir drusku neiespējamā misija. Vai arī iespējamā, ja tev medijs to prasa, bet nez vai atstāj labu pēcgaršu. Un man nav mazāko šaubu, ka es neesmu viens šinīs sajūtās. Es iegāju Leterboksā - četri no sešiem cilvēkiem nav uzdrošinājušies ielikt zvaigznes pat šajā dīvaiņu burbulī.

Vēl man jāatzīst, ka es reti uzdrošinos likt zvaigznes vecām filmām. Brāļu grimmu pasakas ir universālas fabulas, kas iet pāri laikiem (bet ne pāri teritorijām), kamēr filmas tomēr ir sava laika produkts. Tur noteikti ir savas pērles, kā arī man patīk vecas filmas skatīties, ja mani iepazīstina ar kontekstu par to, kādi jauni kino valodas paņēmieni filmā ir izmantoti. Bet kad es esmu slinks, vai neesmu kino akadēmiķis (kas ir visu laiku), es tomēr izvēlos skatīties mūsdienu kino. Ir kaut kādas teorijas, kā kino ir radinājis cilvēkus uztvert lietas, un es noteiktu jūtos kā mūsdienīgs indivīds, tāpēc franču jaunais vilnis var iet... pie Rīgas Laika lasītājiem.

Bet atgriežoties pie Straumes, es iespējams šo filmu izbaudītu vairāk, ja nebūtu redzējis Projām. Tai pat laikā Projām man ļauj novērtēt to, kas Straumei ir nācis klāt. Katrā ziņā Straume noteikti kļūs par latviešu kino klasiku, bet trešo šāda tipa filmu es drošvien neskatītos. Manām runājošā pērtiķa smadzenēm gribās vairāk nianšu, pat ja reizēm tas atņem telpu interpretācijām. Var jau, protams, arī būt tā, ka Zilbalodis ir tik talantīgs, ka mēmajā kino spēs ievietot vēl vairāk satura bez didakcijas, bet tad es ņemšu savus vārdus atpakaļ, un tas nozīmē, ka mūsu vidū ir viens kino ģēnijs.

Kur jūs parasti tīrāt savas dūnu/spalvu segas? Un vai pēc tam pildījums nesāk līst ārā no segas? Kādreiz mēdzu mazgāt pati, bet tām visām segām ar laiku sāka līst ārā pildījums, un turklāt šī ir pārāk bieza un liela, lai mazgātu mājās.

Vai kādam no jums nav paziņa, kas dzīvo Itālijā un varētu man izpalīdzēt?
stāsts ir tāds, ka man ļoti savajadzējās (nu tā, ka sirds krīt pa muti laukā) atrast vienas IsaDora ēnas, kuras lietoju pusaudzībā. pati IsaDora tādas vairs neražo, izķemmēju ebajus, amazonus un atradu... vienā kalnu aptiekā Itālijas ziemeļos. uzsitu e-pastu, sak, varbūt izņēmuma kārtā varat man atšipot? ne un ne, sūtam tikai pa IT.
nopūtos un nopirku vienas esošās kolekcijas ēnas, kas pēc toņiem bija 'uz to pusi'.
bet sapratu, ka sirdi apmierināt nevaru.

esmu gatava segt visas izmaksas - šipingu pa IT un šipingu uz LV.
plīz help.

nu viss, teilore noskatījās debates un izdarīja izvēli
republikāņiem fiasko
kamala harisa - čēesmit septītā āsvē prezidente

Look who's so sassy and full of criticism.

https://www.youtube.com/watch?v=I6G_eobyx5s

"Vientulības simfonija" mani atstāja tikpat vienaldzīgu kā "Super Night Shot". Man liekas, ka rietumnieku teātrī par smieklīgo un smeldzīgo runā tikpat plakani kā tās "Leo Burnett" aforismu pašreklāmas uz Rīgas ielu ekrāniem. Tā nu no trim HN redzētajām izrādēm liels baudījums sanāca tikai no vienas – "Kukaiņu Svētpavasara".

visu vasaru haltūrējām ar sporta zāli vispār negājām, tagad ar septembri atsākot, ir ttiiiikkkk grūti. es pat vēl neesmu tikusi līdz dzelžiem, parasta vingrošana nākamajā dienā liek justies kā sadauzītam dārzenītim

Vakar Loftā es izdzēru trīs bezalkoholiskos Labiešus. Iesaku pamēģināt, ja nav sanācis. Šis apstiprināja dažas sajūtas un domas par tēmu. Es absolūtu nejutos neko zaudējis, un varbūt pat kaut kādā ziņā ieguvis. Tas atgādināja drīzāk tos pasākumus, kad ballīte beidzas tad, kad tu tuvojies savam skaidrajam es, tu kaut ko nelielu apēd, izved suni, un dodies gulēt. Beidzot atkāpjas social anxiety par šo tēmu, lai gan pilnībā tā nepazudīs, ja vien dramatiski nemainīsies visa sabiedrība. Ja tas nav pasākums, kur cilvēki ierodas paši ar saviem dzērieniem, bāru apmeklējumi joprojām mēdz līdzināties tam, kā vegānam ir doties vakariņās uz restorānu. Visi mēģina pielāgoties tev, jo tās joprojām skaitās alternatīvas, un noklusētais piedāvājums ir apmēram tas, ko tu redzi zaļumballēs un amatnieku tirdziņos.

tulkotāja prieciņš: saprast, ka "I'm belting through forests" taču ir "es jožu cauri mežiem"

Runājot par suni kā par socializējamu dzīvnieku. Ir tie brīži, kad tu redzi potenciāli nelabvēlīgu situācijas turpinājumu, tava atbildība ir to novērst, un tu zini, ka suns šinī situācijā nebūs tavs sabiedrotais, un pieņems visus nepareizos lēmumus. Reizēm tas ir frustrējoši, lai gan ne vienmēr. Katrā ziņā vēl bez tā pūkainā ģīmja, kas mēdz prasīt uzmanību, tā ir konsekventa robežu vilkšana katru dienu bez izņēmuma. Varu derēt, ka vairāki cilvēki ir padomājuši kaut ko sliktu, vērojot manu komunikāciju ar suni uz ielas. Es arī pats bez šīs pieredzes nebūtu iedomājies, kas es sākšu "pacelt balsi" bez dusmām un aizkaitinājuma, jo man noteikti gribēsies vilkt paralēles ar līdzīgu attieksmi pret bērnu. Lai gan nenoliegšu, ka netrūkst arī līdzību. Sunim es varu atļauties "pārmest" visādas absurdas lietas. Kad es saku, "beidz ēst pa kaktiem maizi, resna paliksi", es absolūti apzinos, ka tas ir joks, kur es atbrīvoju savu iekšējo spriedzi, un neviens no šī nenoraus bulīmiju. Ja kaut kas tāds tiktu pateikts bērnam, es ne tikai par to džadžotu citus cilvēkus, bet arī sevi.

Atgriežoties cilvēku pasaulē, es iedomājos, kā tas ir mēģināt tikt galā ar šo aizkaitinājumu un vēlmi uzšņākt? Vai nemēģināt? Visi tie uz bērniem bļaujošie vecāki, vai dies pasarg vardarbīgie? Ar vai bez spējas situāciju racionalizēt, man vienmēr ir riebusies tā daļa sava es, kas kļūst aizkaitināta un nīgra. Lai gan pasaule un cilvēki tajā nav ideāli, teorētiski cilvēkam ir doti rīki, lai tur nenonāktu, jeb valoda. Nešaubīgi, man nav jēgas mēģināt kaut ko sarunāt ar suni, un lai cik daudz laika kopā mēs pavadītu, tas nekad nemainīsies, un tas var reizēm būt frustrējoši. Ar cilvēku teorētiski var visu izrunāt, un tam vajadzētu būt pietiekamam, lai izvairītos no frustrācijas. Tas gan iekļauj to, ka otrs tevi dzird, saprot, un ir gatavs rīkoties, ņemot vērā tavas intereses. And yet. Kāpēc cilvēki mēdz izvēlēties nīgrumu, riskējot veidot robus attiecībās, un pie reizes ielaist sevi to pretīgo sajūtu pret sevi. Or it's just me, who does not like being mean?

notriekto zvēru caurviju motīvs nelaiž vaļā.
kaimiņienei pirms brīža pie mājas notrieca kaķeni. pavisam. Rikardo esot gājis bakstīt, lai ceļas augšā.

šorīt biju radio, gāju garām tēta bijušajai studijai, tur joprojām jutu cigarešu, magnetafona lentu un studijas sastāvējušo paklāju gaisu. acis slapjas momentā.

vai, ja gana ilgi berzēs lampu PAR starmeti, uzradīsies džins un izpildīs kādu vēlēšanos? vienu jau izpildīja. pat bez PARa. patiesībā varbūt pat pietiktu tikai ar pašu PARu. karsta zeltainbalta gaisma, kas koncentrētā kūlī izgaismo tumsu. dod siltu drošības sajūtu. tikai, kurš maksās elektrības rēķinu? man nekā nav. man vispār nekā nav. tikai bifeļu bars, kurš turpina nēsāties apkārt tumsā. viņu elpas joprojām smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. soļi dun kā Salaspils memoriāla metronomsirsniņa. tikai miljons reižu ātrāk un vairāk. kāpēc par siltumu un gaismu un drošības sajūtu vispār būtu jāmaksā? tam nevajadzētu būt dzīvošanas pamatpaketē? bet nav, nē. iespraud to sasodīto PARu un ščoķiks griežas.
uztraucos par savu bifeļu baru tumsā. viņi skrien un nedomā un kādu no viņiem var notriekt. "tavs laiks pienāks tai stundā, kad augšāmcelsies visi uz šosejas notriektie zvēri". tavs laiks? bet varbūt manējais? varbūt tas ir par mani pašu. es saprotu, ka kāds no bifeļiem jau ir notriekts. nešpetnais ford mondeo. mēs sēžam tumsā ceļa vidū, turu viņa galvu klēpī. džinsas asinīs. tāpat kā 2008. gada 1. martā. visu dienu gribas raudāt. bet neprotu. nav brīv. man vajadzētu salabot aplokus, pārliecināties, ka tajos pietiek ēdiena un ūdens. un tad sameklēt visus savus skrienošos bifeļus, pārbaudīt vai nav savainoti, samīļot un ielaist aplokā. bet ir drausmīga, drausmīga tumsa. neko nevar redzēt. es nevaru atļauties ieslēgt PARu. un viens no bifeļiem jau ir notriekts. tāpat kā āpsis. tāpat kā mazais bezvārda dzīvnieciņš. varbūt vienkārši turpināt sēdēt ceļa vidū un gaidīt, kad tiks notriekti viņi visi.

KĀRLIS: Tajā brīdī no mašīnas rādžiņa atskanēja tā Eltona Džona dziesma. Atvērās durvis. Es iekāpu mašīnā paņemt aizmirstās atslēgas. Pēkšņi durvis aizcirtās. Es raustīju durvis, bet tās nevērās vaļā. Es biju ieslēgts.
INESE: Es stāvēju pie mašīnas, kurā bija iesprostots Kārlis un nezināju, ko iesākt.
KĀRLIS: Iekaucās motors un mašīna pati no sevis sāka braukt prom.
INESE: Es centos tai skriet līdzi, tomēr tā uzņēma ātrumu un es atpaliku.
KĀRLIS: Ford Mondeo man sacīja:
JĀNIS: Tagad tev hana.
KĀRLIS: Bet Inese taču atminēja visas tavas mīklas.
JĀNIS: Man vienalga.
INESE: Visbeidzot meklētāji saprot, ka viņiem nav nekā apslēpta. Viņi zina visas atbildes. Taču šī apziņas skaidrība, kuru ir tik grūti sasniegt, vienlaikus arī padara aklu. Tā sniedz meklētājiem pārliecību, ka viņi var darīt visu, ko grib - tāpēc, ka ka viņi visu redz skaidri. Redz visam cauri. Taču tas viss ir kļūda. Tajā ir kas nepilnīgs.
KĀRLIS: Ābele Silvija, palīgā!
KĀRLIS: Pēkšņi nešpetnā Ford Mondeo priekšā izlēca mūsu vecā labā draudzene ābele Silvija. Mašīna strauji apstājās uz dubļaina meža ceļa. Pie mašīnas pieskrēja Inese.
/K. Mellis/KVADRIFRONS "Mūžīgā izlaušanās", VVTF, 2019/

mēģināju nokratīt savu panikas sajūtu braucot ar riteni. minos augšā pa tikko greiderētiem kalniem, šķērsoju Cērtenes braslu, pisu pa koku saknēm, pa vidam papeldēju. gandrīz notriecu stirnu. vai stirna mani. kā noburta skatījos, kā viņa skrien uz manu pusi un turpināju kustību uz priekšu virzienā, kur mūsu trajektorijām bija iespēja krustoties. nokļuvu līdz kartinga trasei. bija jau tumšs. lielāko daļu trases īsti nevarēja redzēt, tikai nojaust. bet blakus stadionā sākās vēlais treniņš un ierubījās lielie futbollaukuma prožektori. tik daudz gaismas. par brīvu. braucu, skatījos gaismā un iekļuvu loopā. nobraucu neskaitāmus apļus pa trasi - tik daudz, ka paspēju kādas 3x noklausīties brīnišķīgo, bet neizdoto Tesas un Rubeņa ierakstu, par kuru biju uz pāris gadiem aizmirsusi. skatījos gaismā un jutos kā naktstauriņš. nosvilināt spārniņus. ķermenim, protams, vienmēr taisnība. bet viņam ir arī pohui par kapitālismu. viņš zina visu vislabāk, bet prāts nespēj viņam sekot. es tikai ļaujos kartinga trases loopam, tumsai, futbolstadiona prožektoram un Tesai/Rubenim austiņās. 36 kilīši. tumsas cilpas savelkas, gaisma iztek kā liedaga smiltis caur pirkstiem. ziema nāk. treniņš beidzas, prožektorus izslēdz un par brīvu dabūjamā lielā gaisma pazūd. man nepienākas. es neesmu nopelnījusi. man jāpietiek ar apziņu, ka kādā no paralēlajiem universiem, virs Daugavas pie Salu tilta pilnīgi vienmēr nekustīgi karājas pelēkrozā mākonis.

Ābele Silvija, palīgā!

diezgan iespaidīgs kinētiskās enerģijas sastrēgums

Sekojot ziņām, var iedzīvoties arī depresijā. Varbūt ne pašas ziņas ir pie vainas, jo ir diezgan skaidrs, ka pasaule nav ideāla, bet tas viss mēdz nākt komplektā ar viedokļiem. "Viedokļiem". Šinī kontekstā nāk prātā joks, ka viedoklis ir kā ānuss - katram viņš ir, bet tas nav jārāda visiem publiski. Man nav problēmas arī ar argumentētiem viedokļiem pat tad, ja beigās es tiem nepiekrītu. Visvairāk jau laikam mani mulsina tas, ka cilvēki soctīklus izmanto terapijas vietā. Būtu drusku vieglāk pieņemt cilvēku bažas, bailes un caurumus zināšanās, ja tas nenāktu formā, kas līdzinās gliemežu uzlidojumam kāpostu ražai. Cilvēku vidū, protams, ir indivīdi ar zināšanām, resursiem un enerģiju, bet ja viņi tiek parauti tajā zampā, sūds vien paliek pāri no tās enerģijas un resursiem.

Sapņoju, ka esmu Berlīnē ar [Bad username in LJ tag] un mums ir sarunas pa dušam un es piedāvāju viņai atdot savu vizīti pie psihiatra 26.09., jo pati būšu Oslo.

Kāds zina, kā latviski sauc to audumu vai materiālu, no kā gatavo pārsegus kravas mašīnām, visādas industriālās teltis un aizslietņus? Angliski tarpaulin vai tarp, bet tas nav brezents, kā apgalvo google translate un vikipēdija, tā nav arī vaskadrāna. Kaut kas līdzīgs ir tas, no kā šuj slavenās tirgussomas.

Amizanti: Lai cik nekulturāli mēs nebūtu, visi tomēr zinām divas dziesmas no "Karmenas" – "Paņem dunci un nodur sevi, lai man uz tevi nav jāskatās" un "Dirsā mēs esam un ārā netiekam".

Šorīt modos pa vairākām reizēm no tā, cik jūtos nelaimīga.
Kāpēc ir tik ļoti nelaimīgi?
Vakar es biju uz satori dzejas fizkultūru baltās nakts ietvaros.
Lasīju vienu dzejoli arī.
Var būt man bija par daudz cilvēku. Var būt man izdevās sajust atšķirtību un atšķirību.
Neticu, ka es kādam varētu būt interesanta. Var jau būt, ka esmu kaut kādos maldos, bet es domāju, ka ar mani tiešām nav par ko runāt.

Šodien tik ļoti gribās iedzert miedzenes un izrubīties 24h.
Tā nevar. Bērni.

Kaut kā sevi jākustina, bet sajūta tāda it kā sird būtu sāpīgs ledus gabals un ķermenis stīvs kā iesakņojies koks.

Šis bija ļoti jauks seriāls.
Šis bija OK.