as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

Nebiju dzirdējusi stāstu par Niku Keivu un Gladiatoru 2.

mans mīļākais debilais komentārs zem intervijas "Ir", kur žurnāliste uzlikusi virsrakstu "Kā uztaisīt perfektu čatniju":

kāds ierakstījis, ka atkal recepti nevar normāli uzrakstīt, neizstāstot savu biogrāfiju. acīmredzami domādams, ka šī nav intervija, bet tā siča, kad tu gūglē receptes, un vajag "jump to the recipe", lai izvairītos no stāstiem par dzimtas gatavošanas noslēpumiem un citas liekas informācijas.

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

Tinderī mani visvairāk interesē tās šķidrās tapetes pop-up reklāmā.

Bovē busā beibe ar ideālu nazālu akcentu pajautāja, kur apstājas buss, viņai bija ķiršu sarkanas lūpas, kļošas un čirkaini mati, es zināju, ka viņa dodas uz Parīzi, es zināju, ka viņa ir mācījusies franču valodu un es zināju, ka varu izlikties, ka nedzirdu viņas mazliet britiskos “t”.

Bet I am too old for this shit, tāpēc ar austrumeiropas akcentu teicu angliski “Porte Maillot”, iebakstot kartē aptuvenā rajonā.

Blakus lidenē sieviete lasīja grāmatu, ko sauca Monas Lizas skatiens vai tamlīdzīgi, kā grāmatzīmi izmantojot lapu, kur sadrukātas visādas Monas Lizas, I shit you not.

Man ir pāris brīvas stundas, un es zinu, ka viss mans cinisms ir bailes. I used to be young here. Neviena cita pilsēta nav tā man iesitusi pa aknām, neviena cita pilsēta mani nav tik skarbi audzinājusi, un ikreiz, kad redzu sapni par Parīzi kāda acīs, es redzu sevi. Un man bail, ka nekas labāks man neienāks prātā kā uzrausties Monmartras kāpņu augšā, skatīties uz šo nemainīgo pilsētu un zināt, ka es šeit esmu atvedusi pilnīgi visus cilvēkus, ko jebkad esmu mīlējusi.

Jāuzkrāso lūpas, neesmu mēnesi krāsojusi lūpas. Viņi tur spēlēs kādu banālu RHCP dziesmu, un es sev jautāšu - ko es šeit daru?

starp citu, hostam tomēr privāti aizrakstīju. zvērēja, ka pirmā un pēdējā reize. no savas puses apņemos pačekot viņa reviews, ja kkas fishy parādīsies, rakstīšu supportam.

Mazliet pasarakstījos par Poor Things (ar čali ar Lobster tetovējumu, haha), un jau nojautu, ka tas plakātiskais (male-gazey) feminisms daudziem izraisa vemšanas refleksu un rightly so, bet man likās tik jautri, nu, kā lai nepiedod. Un līdzīgi kā ar Bārbiju (jo šī filma IR Bārbija, tikai tā, kā būtu vajadzējis būt, vai Bārbija pēc tam, kad viņa aiziet pie ginekologa, kā rakstīja ltbxd)), tas dauzonīgais radošums, kas lien ārā pa katru detaļu, production design Oskars vispirms, tad Rufalo, tad varbūt Robijs Raienss un tikai tad Stouna, dzirkstoši dialogi, ironija un pašironija, un tur, kur Bārbija nošāva greizi un sāka sludināt feminismu, te Lantimoss man šķiet, ka tomēr apjēdza, ka ekspluatē Stounas varoni, un tāpēc dejoja pa trauslu līniju, Dienas skaistulei, iespējams, jā, drusku par tuvu, bet šī var būt arī mana fantāzija, kamēr tā ir pasaka, kādēļ lai tā nebūtu pasaka par tūkstoš orgasmiem un nevienu salauztu sirdi? Nu, jo Rufalo neskaitās, viņam tā arī vajadzēja.

Mana gada brīnišķīgākā komēdija bez šaubu ēnas. Bet es pašlaik arī ar katru šūnu apzinos, cik grūta cīņa ir katra detaļa, un kad tādu ir simtiem, ja ne tūkstošiem, pazemīgā cieņā noliecu galvu.

it’s a wrap!!!!!

bruto sestdien atnāca, kamēr strādāju alepo, ierāpās man klēpī, pagulēja tur kādu pusstundu un aizgāja prom.

meklēju draugu, kas mani pēc garas un izmisīgas rakstīšanas un kliegšanas pret debesīm dienas aizvedīs nopeldēties. i have a dream.

jūs noteikti zināt to intuitīvi neticamo statistiku, ka vecāki cilvēki ir laimīgāki - liekas, ka ap pensijas vecumu viss paliek pavisam slikti, bet, nē, statistika saka pretējo.

un vakar izlasīju teoriju, ka tā nav, vecākās vecuma grupās vienkārši esot vairāk laimīgu cilvēku, jo nelaimīgie nedzīvojot ilgi.

nu, fuck. pilnīgi sagrāva manu cerību, ka pirmspensijas dienā pamodīšos vislaimīgākā pasaulē.

izrādās, ka patiešām, ja tu visu laiku kliedz “palīgā, slīkstu”, tad, kad tu patiešām slīksti, visiem ir tāds “kamon, viņa taču vienmēr slīkst”. plot twist - es nekad iepriekš nebiju slīkusi, tāpēc man likās, ka nestabila plunčāšanās ir baigā traģēdija.

es saplīsīšu gabalos.

somebody i used to know tomēr ir ļoti skumja dziesma.

šodien M. uzlika random albumu, un sāka skanēt dziesma, ko es pēdējo reizi biju klausījusies pirms 15 gadiem, pēc tam bieži atcerējusies un slinki meklējusi, bet, nezinot ne mākslinieku, ne nosaukumu, tā arī neatradusi.

Elpa Dailē brīžiem labi trāpīja vietās, liekot mazliet sajusties kā ļoti basic bitch. Un nedaudz gribējās uzzināt, kā šis viss justos lielajā zālē - tik kaila izrāde tomēr. Un vispār neatceros, kad iepriekš Dailē būtu smējusies vienās vietās ar pārējo publiku.

bet sapnī es noslidinājos līdz vidusjūrai pa pasaules karti kā slidkalniņu, nokļūstot tur ātrāk nekā paredzēja google maps telefonā.

galā satiku draugu, kurš negribēja ar mani iet uz teātri, jo viņam smirdīgs krekls, tāpēc atdevu savējo, un gāju uz teātri kopā un krūšturī.

Palika ar mani. Klipus ielikt nemāku, un tas nekas. 

es ticu, ka vērtīgas pieredzes ir it visas, ko var izpurināt kā tādu palagu, caurskatīt, ieraudzīt labo, ieraudzīt slikto, sakārtot plauktiņos, paturēt siltumu, izvēdināt sāpi. es ticu, ka cilvēki savā būtībā ir labi. es ticu, ka nav nākotnes bez pagātnes. un es ticu, ka var iziet cauri dzīvei, nevienu neienīstot.

bet es neticu, ka tas ir viegli.

Viktors Freibergs.