Mēs pieķeramies lietām.

Tā ir. Nu, neesam mēs budisti - svinam taču ziemassvētkus. Un īdīgais ziemassvētku anti-meinstrīms (šis ir anti laiks, jau sen) - atpazīstams, pēc īpaši šogad virsotnē uzmestā saukļa "Pirktsvētki".

Mākslas uzdevums ir likt aizdomāties.


Tikai bildīte.
Tikai skulptūriņa.

Bet uzzinot, ka tā ir gatavota rūpīgi ieģipsējot spēļu lācīti un pēc tam ieliekot visu apdedzināties - sadedzinot lācīti, atstājot tikai trauslu, cietu čaumalu...
Pirmā reakcija - kaut kas briesmīgs, kaut kādas apokaliptiskas noskaņas. Par Pompejām, kur cilvēki sadega, bet nospiedums pelnos palika. Nez kāpēc par Hirosimu - lai gan tur jau sadrupa arī čaulas.
Otrā - pirmā ir pārspīlēta. Tā ir tikai rotaļlieta. Tā nav dzīva. Nekas briesmīgs nav noticis.

Bet rotaļlieta ir spēcīgs simbols. Pat nezinu, vai vairāk aiz kaut kādām kopapziņas rūpēm par sugas turpināšanos, vai drīzāk aiz tieksmes identificēties un pievienot objektam personīgo skopumu. Visi taču kādreiz bijām bērni. Es negribētu, lai manu lācīti (labi, mana mīļā rotaļlieta bija sunītis, bet ne jau tam šeit ir nozīme) sadedzina un pārvērš trauslā uz kamīna novietojamā čaumaliņā. Tas tomēr ir briesmīgi. Pieņemu, ne tikai aiz personīgajām bērnības bailēm no kremēšanas.

Bailes no kremēšanas ir pagātne. Bet lietām pieķeros joprojām.

Un nē. Es tomēr neticēšu, ka tas ir kas slikts. Es neskatīšos uz trauslu baltu čaumaliņu, kas man to visu laiku centīsies atgādināt 'tu dzīvo slikti' ne mazāk uzstājīgi un traucējoši kā muļķīgie PETAs video par rituālu lopiņu kaušanu.