atmiņas par domām

Dusmas motivē man mainīt kaut ko sevī, lai saprastu, kas mani spēj triggerot.

(Reply to this)

Tā pa lielam reti, kad sadusmojos pa īstam.
Taču kad ir īstās dusmas, es cenšos to risināt, domājot, vai problēma vispār ir vai nav un ko es varu darīt lietas labā.
Vēl kad dusmojos, cenšos nedarīt svarīgas lietas, lai kaut ko nesačakarētu.
Retu reizi kad dusmojos, iedzeru, lai ātrāk nāk miegs un jauna diena, jo es piekrītu tam teicienam "nāks jauna diena, nāks padoms".

(Reply to this)

Saistot ar tavu iepriekšējo ierakstu, es cenšos savas dusmas un (attiecībās ar / pret citiem cilvēkiem) neveselīgos impulsus atpazīt, nosaukt vārdā un signalizēt. Es zinu, ka, jūtoties slikti, es varētu lūgt kaut kādu emocionālo atbalstu un to noraidīt, prasot komplimentus un atbildot, ka esmu pēdējais sūds. Tāpēc es cenšos laikus pateikt "Klausies, man tagad ir slikti, tāpēc es varētu sākt runāt kaut kādas muļķības". Ja es uz kādu tuvu cilvēku esmu dusmīgs, palīdz arī censties pateikt, ka esmu dusmīgs (un tāpēc attiecīgi runāju). Ja nesanāk, var vismaz pēc tam censties pateikt. Tas ne vienmēr strādā un ne vienmēr palīdz, bet tā savu jūtu atpazīšana un nosaukšana man ļoti, ļoti der.

(Reply to this) (Thread)

domāju, ka tas arī citiem der daudz labāk nekā ja tu vienkārši rīkotos... kā labāk latviski pateikt, "acting out"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

niķotos, pūstos? vecmamma bērnībā teica "trobelēt".

ilgtermiņā šāda saukšana vārdos ir sajūtu atpazīšanas un aprūpes treniņš. tāpat kā ar citām sajūtām. es pie tā esmu diezgan ilgi strādājis, un pēdējā gada laikā jūtu, kā tas atmaksājas. es zinu variantus, ko izmēģināt, lai justos labāk, zinu, ko labāk nemaz nedarīt. es nezinu, vai sievietēm kaut ko tādu māca, bet man liekas, ka džekiem šādi pašaprūpes treniņi paiet garām. gan jau man daudz laba devusi ģimene.

Kaut kādā ziņā tam ir paralēle ar manu problemātisko ādu. Ja es esmu knosīgs vai niezīgs, varu domāt – vai es neesmu pārāk daudz cukuru vai skābus ēdienus ēdis, vai es neesmu par maz gulējis, vai nav jāieiet vannā, vai neesmu par daudz bijis vannā, u. tml. tāda mūžīga aprašana ar sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā nav paralēle tas ir 1 & tas pats bet nu for you to find out

(Reply to this) (Parent)

Trobelēt labs

(Reply to this) (Parent)

Man dusmas liekas ļoti normāla reakcija, un tās man ir palīdzējušas izkļūt no stulbām situācijām. Pārmērīgas dusmas droši vien ir cits stāsts, but hey, pat pārmērīgs prieks tiek uzskatīts par patoloģiju.

(Reply to this) (Thread)

Vēsturiski sieviešu dusmas tika patoloģizētas kā "histērija" un bija veids kā liegt balsi. Mūsdienās to turpina tādi kā Rudzītis un Uģis Kuģis.

(Reply to this) (Parent)

Dusmas, tāpat kā viss, ir līdzsvara jautājums, un tās var būt veselīga reakcija uz nejēdzībām. Būt pašmērķīgi sanvginiskam nozīmē neņemt vērā, par ko tieši ir runa; tāpat kā būt pašmērķīgi samiernieciskam, utt.

(Reply to this) (Thread)

(Reply to this) (Parent)

es parasti raudu no dusmām
un rakstu cibā, un tad aizmirstu, jo sākušies kaut kadi nākamie sudi
bērni permanenti izsauc dusmas - ne lielas, bet still. un tad sanāk ieņemt to pozu kā kaķu mammai, kurai kaķēni lēkā pa galvu un viņa rezignēti ļauj, bet plivina asti

(Reply to this)

Es arii raudu no dusmaam parasti, viena a briidii dusmas paarveershas par bezspeviibas sajuutu, bet peec tam naak neliela atpuuta, regroup, un tad tiek domaati risinaajumi.

(Reply to this)

Dusmojos, kad nevajag, apspiežu dusmas, kad arī nevajag. Dažkārt liekas, ka būtu jādusmojas, bet dusma nenāk. Dažkārt atkal otrādi. Kopumā uzskatu, ka vairāk esmu mierīgs, nekā dusmīgs.

(Reply to this)

vairs gandrīz vispār nedusmojos. paņem laiku un enerģiju. varu "uzsvilties" ļoti reti uz 10min, ļoti nesakarīgas domas un nepamatotas sajūtas tajās.

(Reply to this)

Dusmas parasti pavada bezspēcības sajūta, jo zinu, ka cilvēkus, kas tās izraisījuši, parasti mans skatījums neinteresē, un man nekādi neizdosies situāciju mainīt - mēģinot dusmas paust, varu tikai sevi vēl vairāk nogurdināt un saniknot. Tāpēc drošāk un sevi netraumējošāk liekas ļaut dusmām plūst caur sevi, kamēr tās norimst. Tajā pašā laikā tā bieži vien liekas sevis nodošana.

(Reply to this) (Thread)

nu vēl variants ir mentāli no tām nodalīties - vērot, kā tās plūst ķermeņprātā, un saprast, ka tā ir plūsma, kas neesi tu. tā nav sevis nodošana.

(Reply to this) (Parent)

Kad pirms kāda gada sadusmojos kā vēl nekad, tad skaidri apzinājos, cik viegli tādā situācijā ir izmantot savas kaut nelielās varas pozīcijas un to pilnībā attaisnot ar to, ka man ir nodarīts pāri un atriebties būtu tikai taisnīgi. Daļa apkārtējo to tikai pastiprināja piekrītot, ka jā tas būtu tikai taisnīgi. Kas darbojās pret dusmām un rīcību to varā
- attālināties no dusmu izraisītāja
- apsvērt, ka to atriebību tak es pati sev pēc tam nevarēšu piedot, jo es sev nelikšos labs cilvēks
- atcerēties situācijas, kad kāds pamatoti ir bijis uz mani dusmīgs, bet nav man kaut kā atriebies un no tā izjust pienākumu pasaulei atdarīt ar to pašu
- laiks (tajā gadījumā pāris nedēļas vajadzēja, lai pārietu akūtās spēcīgās dusmas)

Dusmas man neliek raudāt, bet gan vīstīt metaforiskas dūres... vairāk fight nekā flight reponse.

(Reply to this) (Thread)

man arī noteikti ir fight response. gana daudz lietu esmu savā dzīvē saplēsusi un arī neliela izmēra sūdus savārījusi.

(Reply to this) (Parent)

Es nevaru apgalvot, ka manas attiecības ar dusmām būtu ļoti viendabīgas. Atkarīgs, uz ko un par ko dusmojos. Normālā situācijā dusmas ļoti cienu, tās man nozīmē informāciju, kas norāda, ka neesmu par sevi parūpējusies, kaut ko precīzi nokomunicējusi. Parasti to ir viegli labot, vai nu parunājot vai pamainot apstākļus.
Problēmas sagādā situācijas, kurās kaut kādu iemeslu dēļ jūtos kā sprostā. Kad man nolasās, ka, izpaužot savas jūtas un emocijas, varu negatīvi ietekmēt ko sev būtisku - citus cilvēkus vai sadarbības aspektus. Tādos gadījumos dusmas kļūst somatiskas, ķermenis kļūst vājš, salīcis, nav spēka, slimoju. Varu izolēties. Tad var gadīties, ka dusmas arī tiešā veidā vēršu pret sevi, dažreiz produktīvā formā, kad dusmas uz sevi pārvēršas konstruktīvā rīcības plānā, kas atjauno spēkus, bet citreiz iemet sevis nīšanas turbo režīmā, jo "viņiem visiem ir taisnība, re, kā citi normāli cilvēki gan dara un nesūdzas, es esmu brāķis". Šī man visgrūtākā dusmu forma, kas parasti prasa nedēļas un pat mēnešus, kuros es domās nodarbojos ar psihoterapeitisku visu aspektu analīzi, līdz atrodu kaut ko spēcinošu un varu atkal piecelties. Šie ilgstošie atkopšanās periodi šad un tad izraisa jaunas problēmsituācijas, jo "tev jau nerūp, kur tad tu biji". :)

(Reply to this) (Thread)

respekt. man šo izlasot radās jautājums, vai vīrieši arī tik rūpīgu uzmanību velta darbam ar savām dusmām. izņemot koriandreju iespējams ka tikpat kā nē. nu varbūt tikai kaut kādu vīru vai tēvu klubu dalībnieki, cilvēki, kas ilgākā ģimenes dzīvē sapratuši, ka kaut kas ir jāmaina. rodas nelielas dusmas, par to domājot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man patiesībā nav vispārināta priekšstata par vīriešiem šajā jautājumā. Ja Tev ir, pastāsti, lūdzu.

(Reply to this) (Parent)

esmu izmantojusi, lai tiktu uz priekšu. citreiz dusmas bijis vienīgais enerģijas veids, kas bijis pieejams, lai celtos. ne tas konstruktīvākais veids, bet ļoti noderēja.

šobrīd kā indikators, ka kaut ko esmu palaidusi garām, ka neesmu laicīgi pati sev piefiksējusi, ko daru un nenosargājusi (dažādās nozīmēs un veidos) savas robežas. vai ka atkal laužu sev pašas dotu solījumu, bet vēl nevaru nelauzt un/vai esmu pieķērusi sevi lauzšanas procesā, bet nevaru apstāties.

(Reply to this)

vakar noskatījāmies filmu par mazas vācu meitenes nevaldāmajām dusmām: https://www.imdb.com/title/tt8535968/ Izcila mazā aktrise.
Es pati aizvien mācos nestigmatizēt dusmas, diemžēl mans draugs bieži jautā, vai esmu dusmīga, un mana automātiskā reakcija ir atbildēt, ka nē. Mēģinu apstāties un saprast, kad tomēr jā.

(Reply to this) (Thread)

paldies, noteikti noskatīšos

(Reply to this) (Parent)

ko viņš darītu, ja tu atbildētu, ka jā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Droši vien teiktu - nedusmojies.
Es zinu, ka par to jārunā.

(Reply to this) (Parent)