atmiņas par domām

Es nevaru apgalvot, ka manas attiecības ar dusmām būtu ļoti viendabīgas. Atkarīgs, uz ko un par ko dusmojos. Normālā situācijā dusmas ļoti cienu, tās man nozīmē informāciju, kas norāda, ka neesmu par sevi parūpējusies, kaut ko precīzi nokomunicējusi. Parasti to ir viegli labot, vai nu parunājot vai pamainot apstākļus.
Problēmas sagādā situācijas, kurās kaut kādu iemeslu dēļ jūtos kā sprostā. Kad man nolasās, ka, izpaužot savas jūtas un emocijas, varu negatīvi ietekmēt ko sev būtisku - citus cilvēkus vai sadarbības aspektus. Tādos gadījumos dusmas kļūst somatiskas, ķermenis kļūst vājš, salīcis, nav spēka, slimoju. Varu izolēties. Tad var gadīties, ka dusmas arī tiešā veidā vēršu pret sevi, dažreiz produktīvā formā, kad dusmas uz sevi pārvēršas konstruktīvā rīcības plānā, kas atjauno spēkus, bet citreiz iemet sevis nīšanas turbo režīmā, jo "viņiem visiem ir taisnība, re, kā citi normāli cilvēki gan dara un nesūdzas, es esmu brāķis". Šī man visgrūtākā dusmu forma, kas parasti prasa nedēļas un pat mēnešus, kuros es domās nodarbojos ar psihoterapeitisku visu aspektu analīzi, līdz atrodu kaut ko spēcinošu un varu atkal piecelties. Šie ilgstošie atkopšanās periodi šad un tad izraisa jaunas problēmsituācijas, jo "tev jau nerūp, kur tad tu biji". :)

(Reply to this) (Thread)

respekt. man šo izlasot radās jautājums, vai vīrieši arī tik rūpīgu uzmanību velta darbam ar savām dusmām. izņemot koriandreju iespējams ka tikpat kā nē. nu varbūt tikai kaut kādu vīru vai tēvu klubu dalībnieki, cilvēki, kas ilgākā ģimenes dzīvē sapratuši, ka kaut kas ir jāmaina. rodas nelielas dusmas, par to domājot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man patiesībā nav vispārināta priekšstata par vīriešiem šajā jautājumā. Ja Tev ir, pastāsti, lūdzu.

(Reply to this) (Parent)