atmiņas par domām

dejavu @ 05:03 am: Kad pirms kāda gada sadusmojos kā vēl nekad, tad skaidri apzinājos, cik viegli tādā situācijā ir izmantot savas kaut nelielās varas pozīcijas un to pilnībā attaisnot ar to, ka man ir nodarīts pāri un atriebties būtu tikai taisnīgi. Daļa apkārtējo to tikai pastiprināja piekrītot, ka jā tas būtu tikai taisnīgi. Kas darbojās pret dusmām un rīcību to varā
- attālināties no dusmu izraisītāja
- apsvērt, ka to atriebību tak es pati sev pēc tam nevarēšu piedot, jo es sev nelikšos labs cilvēks
- atcerēties situācijas, kad kāds pamatoti ir bijis uz mani dusmīgs, bet nav man kaut kā atriebies un no tā izjust pienākumu pasaulei atdarīt ar to pašu
- laiks (tajā gadījumā pāris nedēļas vajadzēja, lai pārietu akūtās spēcīgās dusmas)

Dusmas man neliek raudāt, bet gan vīstīt metaforiskas dūres... vairāk fight nekā flight reponse.