atmiņas par domām

Saistot ar tavu iepriekšējo ierakstu, es cenšos savas dusmas un (attiecībās ar / pret citiem cilvēkiem) neveselīgos impulsus atpazīt, nosaukt vārdā un signalizēt. Es zinu, ka, jūtoties slikti, es varētu lūgt kaut kādu emocionālo atbalstu un to noraidīt, prasot komplimentus un atbildot, ka esmu pēdējais sūds. Tāpēc es cenšos laikus pateikt "Klausies, man tagad ir slikti, tāpēc es varētu sākt runāt kaut kādas muļķības". Ja es uz kādu tuvu cilvēku esmu dusmīgs, palīdz arī censties pateikt, ka esmu dusmīgs (un tāpēc attiecīgi runāju). Ja nesanāk, var vismaz pēc tam censties pateikt. Tas ne vienmēr strādā un ne vienmēr palīdz, bet tā savu jūtu atpazīšana un nosaukšana man ļoti, ļoti der.

(Reply to this) (Thread)

domāju, ka tas arī citiem der daudz labāk nekā ja tu vienkārši rīkotos... kā labāk latviski pateikt, "acting out"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

niķotos, pūstos? vecmamma bērnībā teica "trobelēt".

ilgtermiņā šāda saukšana vārdos ir sajūtu atpazīšanas un aprūpes treniņš. tāpat kā ar citām sajūtām. es pie tā esmu diezgan ilgi strādājis, un pēdējā gada laikā jūtu, kā tas atmaksājas. es zinu variantus, ko izmēģināt, lai justos labāk, zinu, ko labāk nemaz nedarīt. es nezinu, vai sievietēm kaut ko tādu māca, bet man liekas, ka džekiem šādi pašaprūpes treniņi paiet garām. gan jau man daudz laba devusi ģimene.

Kaut kādā ziņā tam ir paralēle ar manu problemātisko ādu. Ja es esmu knosīgs vai niezīgs, varu domāt – vai es neesmu pārāk daudz cukuru vai skābus ēdienus ēdis, vai es neesmu par maz gulējis, vai nav jāieiet vannā, vai neesmu par daudz bijis vannā, u. tml. tāda mūžīga aprašana ar sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā nav paralēle tas ir 1 & tas pats bet nu for you to find out

(Reply to this) (Parent)

Trobelēt labs

(Reply to this) (Parent)