atmiņas par domām

esmu izmantojusi, lai tiktu uz priekšu. citreiz dusmas bijis vienīgais enerģijas veids, kas bijis pieejams, lai celtos. ne tas konstruktīvākais veids, bet ļoti noderēja.

šobrīd kā indikators, ka kaut ko esmu palaidusi garām, ka neesmu laicīgi pati sev piefiksējusi, ko daru un nenosargājusi (dažādās nozīmēs un veidos) savas robežas. vai ka atkal laužu sev pašas dotu solījumu, bet vēl nevaru nelauzt un/vai esmu pieķērusi sevi lauzšanas procesā, bet nevaru apstāties.

(Reply to this)