Sviesta Ciba |

-- (

ripp) rakstīja,
@ 2016-01-13 09:47:00

par bēdām
kas/kādas ir jūsu mīļākās bēdāšanās vietas?
ar to domājot vietas, kur bēdu gadījumā, esat vislabprātāk.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	au 2016-01-13 09:58 (saite)
	pastaigā. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 10:30 (saite)
	arī variants. man gan labāk patīk pastaigāties labākā omā :) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	au 2016-01-13 10:38 (saite)
	man ļoti patīk pastaigāties, tāpēc skumju brīžos pastaigas laikā es lēnām kļūstu sentimentāla, līdz atkal priecīga. tas ir veids, kā tikt galā ar skumjām. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 10:40 (saite)
	izklausās ļoti forši :) man arī ļoti patīk pastaigāties. bet bēdu brīžos kaut kā paliek tikai sliktāk. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	ripp 2016-01-13 09:59 (saite)
	es bēdu gadījumā vislabprātāk atrodos: mājās, mašīnā, pie jūras vai mežā, ciemos pie vienas draudzenes. šādā secībā. (Atbildēt uz šo)

	f 2016-01-13 10:26 (saite)
	par mašīnu variants labs, jo var uzgriezt skaļi mūziku un tu esi savā mazajā pasaulītē. kaut kur iet riebj. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 10:30 (saite)
	jā, pastaigāties man arī labāk patīk priecīgai vai apcerīgai, vai vismaz neitrālai. un jā, mašīnā ir tāda sajūta, ka nav īsti vietas bēdām. tu vari bēdāties, bet bēdas ir klusinātas, vieglāk pieņemamas. vieglāk izdzīvojamas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	kisswithafist 2016-01-13 10:34 (saite)
	viena specifiska, ļoti drūma priede mežā. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 10:40 (saite)
	un viss? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	kisswithafist 2016-01-13 10:49 (saite)
	gultā sanāk visbiežāk, bet nevarētu teikt, ka man tas patīk. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 10:52 (saite)
	aha, varu iedomāties. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

aborigens
2016-01-13 11:06 (saite)

Atkarīgs no bēdas smaguma.
Ja kāds miris vai līdzīga pakāpe tad ideāli ir mežs. Ja ziema tad paliela tukša telpa, un ar to es domāju tiešām maksimāli tukša, bez mēbelēm utt.
Ja cikliskais dzīves apnikums un besis tad dažreiz ciemos pie pozitīviem cilvēkiem, vēlams tādiem, kuri nezin, ka esmu nomākta, nu vai arī redz, bet nedara neko īpašu šajā sakarā, nevis tādi aktīvi mierinātāji.
Bet instinkts jau parasti pasaka priekšā, ko vajag konkrētajā situācijā, iet kaut kur iedzert un izdejoties, vai labāk palikt mājās gultā un skatīties mīļāko komēdijseriālu.
Tas kas parasti šajā visā traucē ir, ka ļoti labi zinu vietu, bet apstākļi neļauj tur nokļūt.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 11:22 (saite)
	aha. man ir draudzene, ar kuru mēdzam tikties dažādos brīžos, bet arī bēdu brīžos. un mēs neko īpašu nedaram kopā šajās bēdās, tikai esam. ja gribam, pasakam, ka bēda, ja ne, ta ne. un tad, kopā esot, bēda pamazām atkāpjas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	mala 2016-01-13 11:12 (saite)
	staigājot lielus gabalus pa pilsētu (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 11:23 (saite)
	bet nav tā, ka kamēr tiek līdz tam stāvoklim, ka vairs nav pārāk liela bēda, ka staigāšana riebj? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mala 2016-01-13 11:28 (saite)
	nē, lielās bēdās staigāšana liekas vienīgais izturamais stāvoklis. drošvien, jo monotona kustība+ dekorāciju maiņa mazmazdrusciņ novērš uzmanību. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	(Anonīms) 2016-01-13 11:31 (saite)
	"Uz bēdām" aizbraucu ceļojumos. Bēdāšanās vieta tādā gadījumā sanāk laika posms, ko pavadu ceļā līdz galamērķim. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ripp 2016-01-13 11:34 (saite)
	bet, ja nu nekas briesmīgs nav noticis? sēdi mājās, piemēram, un bēdas apsedz kā sega. ko tad? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	(Anonīms) 2016-01-13 11:43 (saite)
	Atrodu iemeslu, analizēju, un tad pāriet. Tas nav ar nolūku, man ir problēmas ar emocijām. Jautājums ir ļoti labs, es par to kādu laiku domāju pirms atbildēju. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	(Anonīms) 2016-01-13 11:43 (saite)
	Ar jautājumu domāju pašu pirmo - par bēdāšanās vietām. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	ripp 2016-01-13 11:46 (saite)
	aha. man riebjas bēdu brīdī būt ar citiem cilvēkiem (kas nav mana tiešā ģimene vai viena draudzene). īpaši, ja tie citi ir kkādi attāli radi vai kolēģi. tas, šķiet, ir vissliktāk. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Anonīms)
2016-01-13 12:18 (saite)

Man tiešām ir Problēmas ar emocijām un jūtām, es neizdzīvoju visu spektru, šis un tas pietrūkst. Es gan to ļoti vēlos, un labi, ka man vismaz ir empātija.
Citi teiktu, ka ir daudz vieglāk, jo nav tik smagi dažās situācijās (tuvinieka, drauga zaudējums), no otras puses, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk grūtību sagādā tā robeža, kurai es netieku pāri.
Tās aizbraukšanas jau ir bēgšana.
Es gribu tādu vietu, kas būtu "bēdāšanās vieta", jo tas nozīmētu, ka es esmu kā visi citi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	(Anonīms) 2016-01-13 12:28 (saite)
	Nolēmu paskaidrot savas "problēmas": es nezinu, kas ir mīlestība un to nejūtu - ne to, ka kāds mani mīl, ne otrādāk. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	savanna 2016-01-13 12:03 (saite)
	Pie jūras. Tur vienmēr aizviļņo viss sliktais un paliek viegli. Citur tādu sajūtu neprotu atrast. Bet pie jūras eju arī tad, ja ir labs noskaņojums, jo tā man neasociējas ar skumjām. Tomēr, kādu vai, kaut ko zaudējot, viļoties un skumstot es tur rodu mieru. (Atbildēt uz šo)

katze
2016-01-13 12:21 (saite)

.atkarīgs no bēdīguma pakāpes un iemesla - reizēm palīdz mežs/koki/daba/labi tālu no citiem cilvēkiem, kad saskaties, cik viss mainīgs un pārejošs (nu apmēram - "tavu bēdu pēc jau neviena sidraba birzs nenobirs"). ja dikti smagi, tad biežāk gulta un miegs, jo liels bēdīgums bieži nāk arī ar lielu fizisku pagurumu, rezultātā ķermenis vienkārši "izslēdzas".

(Atbildēt uz šo)

	telefontubbie 2016-01-13 12:53 (saite)
	-Rencēnu ielas siltumtrase (pārsvarā gan riteņot,ne staigāt) -Jāņavārtu tilts (komplektā ar termosu un fočiku,5os vai 6os no rīta vai naktī) (Atbildēt uz šo)

ninona
2016-01-13 13:11 (saite)

Tā tīri bēdāties nesanāk, parasti man nāk kopā ar dusmām, izmisumu, vai arī vienkārši uznākušas neizskaidrojamas skumjas vai nemiers.
Tad man iedarbojas 2 darbības/vietas: 1) ir jau pieminētā iešana, kad iet, iet, iet, iet, iet līdz izstaigājas tā sajūta ārā; 2) iekūņoties pie loga vai uz lodžijas un "ommm" savās sajūtās ar skatu uz āru līdz paliek labāk.
Ieritināšanās zem segas neder, jo tad tās vēl vairāk iekoncentrējas, iekapsulējas iekšā nevis izvēdinās.

(Atbildēt uz šo)

	virginia_rabbit 2016-01-13 13:55 (saite)
	gultā ar laptopu (Atbildēt uz šo)

	sirdna 2016-01-13 14:56 (saite)
	no bēdāšanās vietām esmu iecienījis elli, dirsu un pizģecu. (Atbildēt uz šo)

	mirdzums 2016-01-13 19:56 (saite)
	Man lieliska bēdāšanās vieta ir mūzika, kuru grūti klausīties, kad jūtos labi. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	mirdzums 2016-01-13 19:57 (saite)
	Pēc šodienas liekiskā muzikālā atklājuma gribas pabēdāties ilgāk (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	(Anonīms) 2016-01-14 03:53 (saite)
	Kādreiz tās vietas bija pie Johannas vai forti (abos pilsētas galos), tagad arī laikam iešana, kā te daudzi min. Iešana der arī dusmām un izmisumam, un neskaidram satraukumam. Un man arī patīk bēdāties ar Tevi, gan pie manis, gan kad blandāmies kaut kur kopā vai braukājamies. :) (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	(Anonīms) 2016-01-14 03:55 (saite)
	Un patīk bēdās ēst ar Tevi kūkas un dzer 3/1. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	daria 2016-01-14 07:04 (saite)
	Man liekas, manas beedas vienmeer izpauzhas kaa dusmas, taapeec vislabaak kaut kur fiziski izlaadeejoties: dancojot, skrienot, sleepojot. Dusmojoties. Un tad pamazaam paariet. Bet es ljoti sen neesmu iisti beedaajusies, un tas ir mazliet beediigi. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	daria 2016-01-14 07:05 (saite)
	Bet beedaaties-beedaaties man patiik gultaa ar segu, graamatu, teeju/viinu/mandariiniem. Taatad - ziemaa. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: