Tā tīri bēdāties nesanāk, parasti man nāk kopā ar dusmām, izmisumu, vai arī vienkārši uznākušas neizskaidrojamas skumjas vai nemiers.
Tad man iedarbojas 2 darbības/vietas: 1) ir jau pieminētā iešana, kad iet, iet, iet, iet, iet līdz izstaigājas tā sajūta ārā; 2) iekūņoties pie loga vai uz lodžijas un "ommm" savās sajūtās ar skatu uz āru līdz paliek labāk.
Ieritināšanās zem segas neder, jo tad tās vēl vairāk iekoncentrējas, iekapsulējas iekšā nevis izvēdinās.