Atkarīgs no bēdas smaguma.
Ja kāds miris vai līdzīga pakāpe tad ideāli ir mežs. Ja ziema tad paliela tukša telpa, un ar to es domāju tiešām maksimāli tukša, bez mēbelēm utt.
Ja cikliskais dzīves apnikums un besis tad dažreiz ciemos pie pozitīviem cilvēkiem, vēlams tādiem, kuri nezin, ka esmu nomākta, nu vai arī redz, bet nedara neko īpašu šajā sakarā, nevis tādi aktīvi mierinātāji.
Bet instinkts jau parasti pasaka priekšā, ko vajag konkrētajā situācijā, iet kaut kur iedzert un izdejoties, vai labāk palikt mājās gultā un skatīties mīļāko komēdijseriālu.
Tas kas parasti šajā visā traucē ir, ka ļoti labi zinu vietu, bet apstākļi neļauj tur nokļūt.