Man tiešām ir Problēmas ar emocijām un jūtām, es neizdzīvoju visu spektru, šis un tas pietrūkst. Es gan to ļoti vēlos, un labi, ka man vismaz ir empātija.
Citi teiktu, ka ir daudz vieglāk, jo nav tik smagi dažās situācijās (tuvinieka, drauga zaudējums), no otras puses, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk grūtību sagādā tā robeža, kurai es netieku pāri.
Tās aizbraukšanas jau ir bēgšana.
Es gribu tādu vietu, kas būtu "bēdāšanās vieta", jo tas nozīmētu, ka es esmu kā visi citi.