Obser Ver

Skriešanas sezona iet uz beigām. Var jau gadīties, ka šādi laikapstākļi (skriešanai ļoti piemēroti, piebildīsim) pieturēsies līdz pat nākamā gada aprīlim, bet gribēšana iet ārā tumsā un vējā (labi, ka nelīst!) īpaši liela nav. Un, kaut joprojām tīri čakli kustos, sirdspukstu daudzums pie konstanta ātruma palēnām kāpj. Gribētos, lai nākamā sezona gluži no nulles nav jāsāk, a šobrīd sajūta, ka pārak jāpiespiežas un viss tāpat velti.

Daudz patīkamāk ir kaldināt plānus par jauniem apvāršņiem un latiņām. Nav jau gan viegli pēc krāšņas sezonas kaut ko jēdzīgu sadomāt arī nākamajai. Rēzeknes pusmaratons šķiet puslīdz neizbēgams, viss pārējais var sagulties kā nu pagadās. Moš noskriet 3gab M? Ir jau arī garākas distances, ja labi pameklē.

Kamēr citi priecājas par siltumu radiatoru trubās, man atliek vien jūsmināties par sezonas beigu pusmaratonu. Izdevās nomest 4 minūtes. Priekš tā bija jāpaklausa arc stāstam par iesildīšanās nozīmi censoņa dzīvē. Ja bišķi patin kadru, jau labi sen cien. starro tieši to centās paskaidrot. Katram jau pielec tad un tā kā pielec.

Iesildījies organisms pavisam citādi uzvedas. No starta droši ņemam iekārotajā tempā, pulss ātri ceļas un ilgi stāv(hehe) 170-180 robežās. Un tad jau viss no bāzes atkarīgs. Man šobrīd bāzes pietika 3/4 distances, pēcāk bija "mīkstā piezemēšanās", nelaižot pulsu pāri 182, un laižot garām diezgan daudzus citus cenosņus. Bet atrāviens tik un tā sanāca milzīgs.

Sacensību skrienamsezona beigusies, bet apkures sezona vēl negrib sākties, tavumāt.

Maratons, mīlīši, nesākas ar starta šāviena brīdi. Visa sezona ir svaru kausā, varbūt pat visa iepriekšējā dzīve. Vienkāršības labad šī puksta atskaites periodu sāksim ar iepriekšējo vakaru.
( tālāk )

Skrienot otro pusi, galvā jocīgas domas, redz, būtu labi sastapt kādu sen neredzētu draugu, kurš uzreiz piedāvātu kausu alus. Laikam nāktos atteikt. Pēc 20km visam mest mieru ir liels kārdinājums, bet tas ir tāpat kā nolobīt banānu un izmest atkritumos. Pie tam, banāna miza tāda tēraudcieta. Nenoskrējis pirmos 20, neuzzināsi kā garšo pēdējie 10, un tad jau nebija vērts sākt. To slaveno sienu, kurā visiem vajadzētu ieskriet pēc 2-2.5 h atkal īsti nesajutu. Tik pēc 22-23km pulss par kādiem 10bpm palecās. Kopumā pamats apmierināti ņurdēt, jo temps sanāca stabils visā garumā.

Diena ar šo pasākumu beidzās, kaut finišs bija ap pl 19.00.

Tomēr skriet pēc dienas ir vēl smagāka sevis spīdzināšana, nekā uzreiz nākamajā dienā pēc pusmaratona. Bet ar "elitāro krekliņu" mugurā cita lieta, un vēl prieks, ka kopā (3 sezonās) jau 10 pusmaratoni pievarēti, šogad jau 5, to skaitā viens PB. Sakiet ko gribiet, sportot ar mērķi un sacensībām ir smeķīgi.

Lēnām rikošojot šodien vēlreiz apcerēju sestdienas veikumu Kuldīgā. Gan jau 40 sekundes (tik cik trūka līdz jaunam PB) ietaupīt varēja, tak vells viņu zina, vai tas neizdevās dēļ nepareiza morālā uzstādījuma, vienkāršas nespējas, svaiguma neesamības, divarpus stundu sēdēšanas pie stūres, vai vēl dēļ kāda cita no bezgala daudz iespējamiem iemesliem. Savu kluso mērķi neļaut apdzīt sevi par apli sieviešu līderim arī gandrīz sasniedzu. Ko var darīt, ja uz tādu nostūrīti kā Kuldīga atbrauc Diāna no Lietuvas un noskrien pa 1h15. Kopš kādu laiku vairs neskrien Prokopčuka, Latvijā dāmas neko tādu nerāda, un šis tak bija Latvijas čempis, ja. Tātad šis mērkis paliek valīds arī turpmāk un, protams, 100 minūtes ir nākamais orientieris, kuram, cerams, uzbrukšu oktobrī noslēdzot pusmaratonu sezonu.

Tagad beidzot jāsāk trenēties, jo plānā ir, ka Valmierā ar pusmaratonu niekoties nevajadzētu:)

Tāds nogurums, ka knapi klavieri paspaidīt. Pēc uzlabota(!) rezultāta pusmaratonā tas ir gandrīz vai likumsakarīgi. Vien kautri piebildīšu, ka šodien tomēr bija karsta diena, arī Liepājā. Un vēl jāpiebilst, ka pēdējos 2 mēnešus skrienu tikai lēnām.

Galapunktā ieradāmies dienu iepriekš un pāris alus iebaudījām skrējiena priekšvakarā (šito vaļību!). Toties sacensību rīts bija lielisks - stundu ilgas brokastis un gājiens uz startu pa taisno no viesnīcas numura. Janukas, Liepāja būtu vieta, kurp katram reizi gadā divos aizbraukt, uz kādu dienu divām, paviesoties. Tur manuprāt, milzīgs atrāviens no vairuma mūsu apdzīvoto punktu, krodziņi un pilsētas smeķis kā tāds. Skrējējam jau īpašs skatījums uz lietām, tur saule=ienaidnieks, reljefs=cūka, nelīdzens trotuārs=rupja atbildīgo dienestu nolaidība utt., bet Liepājai viss ir piedots nākamajā mirklī pēc finiša.

Par alu šodien vēl neko nevaru pateikt, jo tūlīt tikai korķēšu vaļā. Tā sajūta ar alus kausiņu, katru reizi pēc skrējiena nojauna jāpārbauda, tas tāds kā rituāls.

Ventspils pusmaratonā mēra uzruna tāda neizteiksmīga, bez dzirkstelītes. Runātājs izskatījās mazliet nedrošāks un nepārliecinošāks kā citas reizes, dalībniekiem tika piedāvāta "vienreizēja"(eto čo, a?) iespēja nofotografēties ar mēru personīgi. Bet par to nav šis stāsts.

arc ar atgriešanos no dienvidrietumu ceturtdaļlodes iedvesis jaunu azartu nelielajā skriešanas kolektīvā, kurā nu jau skaitāmi gandrīz 10 censoņu. Finišējušie ar ovācijām sagaida vēlākus finišētājus, tā rezultātā, jo lēnāk skrien, jo vairāk čīrotāju.

Kas attiecas uz sportisko, tad šoreiz izmantoju tempa turētāju pakalpojumu, lai finišētu savā iecerētajā laikā, kas aptuveni atbilda arī arc pieticīgajām iecerēm. Īpašs prieks, ka pēdējā aplī no tempa turētājiem izdevās aizbēgt. Personīgā rezultāta uzlabošanai droši vien jāgaida rudens, jo laika apstākļi jūlijā un augustā skrējējus nelutina. Skrējēji saules staru uzlūko kā krievu partizāns luftwaffes lidaparātu. Šoreiz saule sāka puslīdz regulāri spīdēt distances 2. pusē, vējš diezgan atspirdzinošs, alu pēc skrējiena tā arī nesanāca pagaršot, bet gribējās.

Jātaisās vien būs uz rītdienas skrējienu. Vispirms būtu jāatrod pulsametra josta, kuru pirms kādas nedēļas trīsgadīgais nēsāja pa māju. Bez tās skrienot jūtos kā orientierists ne nu gluži bez kartes, bet bez kompasa noteikti. Pusotru nedēļu nav normāli skriets, cerams, ir iespējams sacensībās skriet treniņa modē, to tad rīt izmēģināšu. Vajadzētu noskriet tik ātri, lai pasaules labākais laiks pusmaratonā nebūtu vairāk kā 2x ātrāks, vai vismaz, lai mans pusmaratons būtu ātrāk par pasaules labāko laiku maratonā. Tā pavisam bez azarta šoreiz.

Esmu sveiks un vesels, tik pakaļa noberzta. Mazāk kā divās stundās nodedzinājis 1700kcal. Vidējais pulss 179, kas laikam nav īsti "vecumam atbilstošs", bet tas nozīmē, ka pasākums patiesībā bija bez kompromisiem.

Šoreiz trasē tikai viens kritušais, un finišā tik minimālistiska dizaina medaļas, kā nekad agrāk.

Tajā laikā, kad sporta lietpratēji šodien grauzīs nagus pie hoķa spēles Tv ekrānā, daži citi acis pārgriezuši riņķos pusmaratona distanci biķernieku aplī. Pie tam, nav gaidāms, ka biķernieku tribīnes šodien lūzīs no skatītāju pārpilnības. Sporta līdzjušana tomēr pavisam nepareizā gultnē aizgājusi, es jums teikšu. Kāpēc tā sanāk, ka par hokeju 1000km attālumā uztraucas masas, bet iespēju klātienā paskatīties, vinnēs šoreiz Florošeks vai Višķers (vai kāds vēl pavisam cits), neviens pat nopietni neapspriež. Beigu beigās, kāpēc ir jāfano par eliti? Tautas klasē ir milzums daudz tādu, kas skrien tieši pa vidu, viņi mēdz noskriet labāk vai sliktāk un savstrapēji viens otru šad tad apsteigt vai pazaudēt. Teiksim, Alfrēdiņš un Zigmundiņš vienmēr finišē V40 grupas pašā vidū, un savā starpā ir izteikti konkurenti. Avīzēs nav ekspertu vērtējumu, kuram no viņiem nākamajā pusmaratonā ir lielākas šances. Neviens neanalizē, ka Fredis pa ziemu ir riepu uzaudzējis, toties Zigim aizvakar lielā drope bijusi, tāpēc lietainos un vējainos apstākļos, uzvarēs Fredis, bet saulē - Zigis. Bet par Rēdliha un Dārziņa traumām pilni portāli pieraudāti...

Vārdsakot, drīkst paturēt īkšķus:)

Skrienam, skrienam!

Ar trenēšanos švakāk nekā cerēts, bet šosezon paspiedīsim uz sacīkstēm. Varbūt kādās piepeši izdodas trāpīt labā formā. Tā piemēram, maijā vien ir apaļi divi pusmaratoni Rīgā, pirms jāņiem Ventspilī, jūlijā Liepājā, augusta sākumā Kuldīgā. To visu es baigi gribu. Un vēl es baigi gribu Helsinki city maraton augusta beigās (ups, tas tak tas uz burtu m.). Un tad vēl septembrī Valmierā pusmaratonu, kā arī jāatrisina lielā dilemma, vai oktobrī skriet Siguldas pusmaratonu, vai nedēļu vēlāk Siguldas kalnu skrējienu. Trekni gan, es jums teikšu.

Skriešanas sezona joprojām ir pašā rītausmā, un, kā jau viss savā sākumā, izskatās ļoti cerīga un daudzsološa. Šādos brīžos nav ne mazāko šaubu, ka viss dzīvē ir iespējams, gan 2000km gadā būs paveicami, gan 300km kādā mēnesī varētu sanākt, gan 100km kādā nedēļā izdoties. Paģiras un iesnas nebūs nekāds traucēklis, slinkums man nepiemīt principā un traumas ir tikai citiem, nevis man.

Tik maz vajag, noskrien 15km pa lentu, un jau kā sapīpējies:)

Vakar pirmo reizi mūža paskrēju pa gumijas lentu. Tā lūk, pirmais solis ceļā uz bezalkoholisko alu un gumijas sievieti jau sperts. Nebija tik slikti, vienīgi tas bezvējš nepavisam nedzesē, un (cerams tāpēc) pulss baigi nepaklausīgs (lasi - uzleca maita augšā un nācās skriet baigi lēni). Biju nolēmis šodien atkal, bet tad iejaucās personīgais sevis žēlošanas velniņš, ka nevajag jau uzreiz forsēt katru dienu un vispār no rīta tāds nogurums jūtams. Starp citu, tas laikam arī uz vecumu, ka mostoties sen neesmu juties žirgts un spirgts, bet gan tāds pusslims pusapdauzīts. Un tā nolēmu sevi pasaudzēt, un rau, tieši pēc stundas no noguruma vairs ne vēsts, tik škrobe par nosačkoto rīta skrējienu pa gumijas lentu.

Skaidrs, ka līdz gada beigām diez ko daudz jaunus kilometrus klāt nepieskriešu. Paliks apmēram 1300 ar kaut ko, kopš gada sākuma skaitot. Bet būtu forši, jo man tagad ir viss, ko ziemas skrējējs varētu vēlēties. Labi, gandrīz viss. Naglainās ātrumčības, labs vindstoperis augšā, galvā uzmaucamais bufs, un aifons ar rankīperi. Un vēl man ir iesnas un jocīgs kakls. Ja tā padomā, iesnas vairāk vai mazāk man ir visu gadu, tagad tieši vairāk. Un arī klepus ņem un uznāk un pāriet tik ātri un lēni bez gala, neraugoties uz dažādu farmācijas produktu iemēģināšanu. Tāpēc izdomāju, ka varētu apciemot loru, lai viņš man diagnozticē kādu hronisku kakla/deguna kaiti, kuru vajadzētu paārstēt. Bet skalot dobumus gan es otrreiz neļaušos, lai ārstē kā vēlas, bet ar skalošanu tikai tad, ja līdz akūtam tā lieta aizies. Jo tas, kas man šobrīd kaiš, patiesībā nav nekāda īsta slimība. Ne temperatūra, ne sāp kaut kas, tikai tas skriet-negribas-nogurums.

Pirms starta sacensībās vienmēr jāuzmin kvests, ko vilkt mugurā? Rudentiņš mums tāds kā liela bite, viņš var līt un viņš var arī nelīt, tāpēc par lēmumu atbalsta sistēmu izmantojam Windguru. Vēl pusstundu pirms divpadsmitiem viņš vakar teica, ka Valmierā (precīzāk, Burtniekos) jau nu nekāds lielais lietus nebūs. Tas nozīmē, jāskrien garajā augšā un īsajā apakšā.
( tālāk detaļas )

Grāmatas sarakstītas jau kaudzēm, bet šeit var iegūt vēl vienu pavedienu: http://klab.lv/users/observer/tag/skrienu

No šodienas jāsecina, ka mans organisms maratonam ir absolūti nepiemērots. Piekare totāli nevilka, tāpēc motors distances otrajā pusē pārsvarā atpūtu dabūja. Vidējais pulss 154 ir ne pārāk grūta treniņa līmenī. Rezultātā ellīgi noberzta stakle, un klibums tuvu traumatiskam.

Betnu, saprotiet paši, tādu ķeksīti dabūt:)...

Skrienamsezonas beigu gals pavisam šļaugans pēc skata kļuvis. Nopietni apdraudēts ir pirmais mēģinājums pieveikt to tur, uz burta m.

Vēl augustā viss izskatījās skaistāk kā Andersena pasakā. Pāris trīsdesmitpluskilometrīgie treniņi veiksmīgi iemēģināti, iknedēļas divdesmitnieks ir kļuvis par parastu lietu, bet šobrīd būsim atdūrušies pret savdabīgu orgānisma niķi. Kas ta' par vainu? Nekas. Vien pāris reižu dienā uznāk iesnu lēkmes un nav spēka skriet. Tagad dzeru vitamīnus un prātoju vai pie vainas Rudens Baciļi vai treniņpārdozēšana. Ja tā būtu reāla slimība, nebūtu tik ļoti kauns no sevis (tuktuktuk, es it nemaz nevēlos saslimt).

Lai kā tas beigsies, varu pastāstīt jums visiem, ka skriešana pēc 30 (aimīn, 30km) ir par naudu nenopērkama sajūta. Multenes gluži nerāda, bet palēnām sāk slēgties ārā kājas. Tas pie čaklas dzeršanas un enerģijas ēšanas. Esot teorija, ka organisms atsāļojas, un, pasliktinoties elektrolīta darbībai, impulsi no smadzenēm ne pārāk labi uz muskuļiem aizejot. Tāda kā maziņa paralīzīte, vārdsakot. Šis, protams, ir skerī.

Sliktākajā gadījumā nākamnedēļ Valmierā būšu peiskīperis sievai uz 2h pusmaratonā.

Tas vīrs ir vismaz 30 gadus vecāks par mani. Tā arī izskatījās. Tas neticamais ir, ka viņš spēj pieveikt pusmaratonu +30 grādos, turklāt vismaz pāris minūtes ātrāk par mani. Pirmajā aplī domāju pie sevis, ko tu te maisies, vecais. A velti, velti. Trešajā aplī kļuva redzamāks, kurš te kuram pa kājām maisījās.

( tālāk )

Ja nu tas nav skaidri redzams, vēlreiz jāpiezīmē, ka joprojām skrienu. Kopš sezonas sākuma summējot, šobrīd esmu kaut kur maskavas centrā, ja būtu sācis no Rīgas. Labāk ar veselību nepaliek, vismaz ar fizisko nē. Cik vien atceros, šosezon visu laiku mokos ar vieglām hroniskām iesnām.

Tieši šobrīd atkal tuvojas viens jūdžakmens Kuldīgas pusmaratona izskatā, aiz kam mani nenormāli uzvelk šādas, tipa, laika ziņas: Brīdina par kārtējo karstuma vilni. Jo treniņprocesā gūtie vērojumi rāda, ka censoņa veiktspēja 30 celzijgrādu peklē vs. 20 krītas par 15-20 sekundēm uz katru km. Vairāk padomājot, arvien bezjēdzīgāk šķiet kaldināt plānus par kaut kādiem personīgiem rekordiem pusmaratonā, bet arī atturēties no kārtīga atskaites koncerta neizdodas. Tīri tāds kā aicinājums un nolemtība.

Un vēl kas ir labi, šonedēļ gandrīz nemaz nav jāskrien, tik jāatpūšas un tad jau sestdien redzēs. Tā cerīgā sajūta pirms starta, tā ir ko vērts un tā finišēšanas sajūta vēljovairāk, štrunts par tablo.

Šoreiz stāsts par to, kā cilvēks kopš vidusskolas neskrējis tālāk kā līdz tramvajam, nolēma pamēģināt. Atmiņas par skolas laiku panākumiem skriešanā 20 gadu garumā stipri pabalējušas, vien zināms, ka toreiz fizkultūrā tīri labi gāja. Un tā dažus mēnešus pirms slavenā notikuma cilvēks apskrien apkārt kvartālam, pēc tam 2km un tā tālāk līdz izrādās, ka arī 18km noskriet nav nekas īpašs. Lūk rezultāts, pāris gadu pirms 40, trīs puiku mamma veic pirmo pusmaratonu ap 2h10 un plāno nākamo.

A priekšzīmes rādītājs pēc paša iepriekš nodefinētiem kritērijiem veicis savu 4. pusmaratonu pavisam pieņemami. Vai pat ar ļoti labu rezultātu, ja skaita pēc čipa laika:). Pieredze ir laba lieta, jo citādi nevar zināt, kā pareizi iesmērēt stakli un krūšu galus pret noberšanu un visu pārējo ar sauļošanās krēmu pret apdegšanu. Un, ka 180 bpm vidējais pulss nepilnu divu stundu garumā ir principā izturams. A vispār, šis bija nenormāli grūts skrēj