Obser Ver -

Pirms starta sacensībās vienmēr jāuzmin kvests, ko vilkt mugurā? Rudentiņš mums tāds kā liela bite, viņš var līt un viņš var arī nelīt, tāpēc par lēmumu atbalsta sistēmu izmantojam Windguru. Vēl pusstundu pirms divpadsmitiem viņš vakar teica, ka Valmierā (precīzāk, Burtniekos) jau nu nekāds lielais lietus nebūs. Tas nozīmē, jāskrien garajā augšā un īsajā apakšā.


Visā visumā garastāvoklis labs, jo tieši dienu iepriekš ir uznākusi iesnas-vairāk-nebūs sajūta. Ar Bepanten krēmu šoreiz ieziežamies rūpīgāk nekā parasti, jo mērķi taču šoreiz pavisam citi. Te nianses ir no svara, jo pēdējā laikā noberzumu problēmvieta nav vairs augšstilbu augšdaļas iekšpuses, bet gan mugurpuses pašas apakšdaļas vidusjosla (varētu teikt - pakaļas rieva).

Nekad neesmu īsti sapratis, ko nozīmē iesildīšanās, sevišķi, iesildīšanās pirms gara skrējiena. Kāpēc es nevarētu vienkārši sākt skriet lēnām (es taisni tā taisos darīt) un, rau, būšu pavisam silts jau pēc pirmā km? Un ja es iesildos pirms starta, cik ilgi mans "iesildījums" ir valīds? Šoreiz gan pakustēties prasās, tīri tā, lai nesāktu salt. Un tad jau uz starta koridoru. Tur uzsitam pa plecu kolēģiem-cīņubiedriem un saņemam pirmo lietus gāzienu. Ir tāda sajūta "bezspēcīgas dusmas", bet nekas, tepat jau starts un tā. Tas lietus pierimst pēc dažām minūtēm, garastāvoklis atkal uzlabojas.

Te ir brīdis parunāt par taktiku. Kā zināms no vadības teorijas, procesu var mērīt ar input indikatoriem un performance indikatoriem. Lūk, pirmo grupu skriešanas procesā nosedz pulss, otro - reālais ātrums. Kaut otrais, principā, ir svarīgāks, pirmā kontrolei šoreiz ir zināmas priekšrocības. Tāpēc taktika balstās uz apmēram šādu scenāriju. Pirmais pusmaratons - līdz 150bpm, pēc tam pakāpeniski laižam līdz 160, un pēc 35km mauksim kā sanāks.

Aiz pirmā līkuma ieskatāmies mērinstrumentā, šis rāda 170. Tipiskais iesācēja sacensību drudzis! Tā ir ar tām taktikām, sirds mana nerātnā, sirds mana straujā. Ar milzīgu piepūli temps tiek nomazināts līdz puslīdz pieņemamiem 155-160. Tad beidzot sākās Lietus. Gāza gandrīz visu pirmo stundu. Nez, vai bezspēcīgās dusmas paaugstina pulsu un par cik? Bet tad atkal noskaidrojas un temps izrādās ir tīri labs un, neraugoties uz pulsu, arī sajūta viegla.

Pēc pusmaratona sākās problēmas. Kreisā kāja sākumā šķita tāda pastīva, tagad sāka nākt virsū smeldze. Visā kājas garumā, no gūžas līdz papēdim. Sakožam zobus arvien vairāk un vairāk. Pie 25km ēšanas punkta nākas pasoļot. Pie 30 ir skaidrs, ka vienīgais jēdzīgais risinājums ir izstāties, jo grūtības jau mūs nebaida, bet vai tad caur tādām mokām būtu tas ceļš uz maratonu ejams? Tad iejaucās viņa augstība nejaušība. Trešā apļa beigās finiša zonā bija plānots sagaidītājs/līdzjutējs, ar kuru kopā mest to plinti krūmos būtu tīrais nieks un pat prieks. A, nē. Tā vietā trīs citi līdzjutēji nenormāli čīroja, bet tas vienīgais īsti gaidītais nav redzams, ne lūdzams! Ek, nu domāju aizskriešu aiz tā līkuma un tad jau pa kluso, lai līdzjutēji nepamana, nolīdīšu malā.

Aiz tā līkuma izrādās visi redzamie konkurenti vairs neskrien, bet smagnēji soļo. Tas daudz ko izskaidroja. Pieejot lietai filozofiski, nieks vien te palicis, nu tur 9-10km. Sāku atkal skriet, un pēc brīža paskatos atpakaļ nevienu konkurentu vairs nemana. Arī tas daudz ko izskaidroja. Bet laiku pa laikam parādās kāds cits un lēnām un neatvairāmi aizslīd garām. Smeldze notrulinājusies uz tā fona, ka sāp gandrīz viss lejpus jostasvietai. Augšstilbi noberzti kā uz rīves. Tā turpinām 5-10 minūšu skrējienus mijot ar soļošanu un kāju vicināšanu. Pulss nokrītas līdz saviem 145-150, ar tādām kājām neko vairāk neizspiedīsi. Tā lēnām pienāk un paiet atzīmes ar 35, 40, 41, 42.

Un te jau arī finišs ar vienīgo līdzjutēju, kurš vēl palicis un gatavs uzčīrot un uz kuru stutējoties līdz mašīnai aizvilkties izdodas. Rezultātu gan vajadzētu kādreiz uzlabot:)