Obser Ver

Tiem, kas nezin, paskaidrojam, ka ziemai sākoties vienmēr viss kļūst grūtāk. Tumsa, ledus, nokrišķņi, aukstums, iesnas un tā. Šobrīd aukstums vēl būtu pieciešams un segums arī, turklāt mājstrādātājam ir iespēja doties ārā uzskriet ikmīļu brītiņu, attiecīgi no tumsas var tīri labi izvairīties. Tad nu skrienu katru pusdienlaiku, ja vien akurāt nekrīt akmeņi no gaisa. Pagājušnedēļ 4x, šonedēļ 6x. Darbdienās ap 5km, brīvdienās ap 10. Ļ.labi. Redzēs, kā tas attīstīsies.

Rīt, ja gadījumā neguļat pl. 9.00, drīkst paturēt īkšķus, jo pēc divu gadu pauzes atkal skriešu diezgan oficiālu pusmaratonu. Šobrīd esmu stratēģiski pārēdies griķus, respektīvi, uzvedos kā priekšrakstos paredzēts iepriekšējā vakarā. Uz neko īpaši neceru, bet mazliet kņudina, nez kā būs atkal viss tas.

Tā kā cibā nekas interesants nenotiek, padalos ar vanabī riteņbraucēja prātuļoijumiem. Es tagad minos ar ričuku, jau apaļas 2 nedēļas katru dienu. Sanāk 35 minūtes uz ofisu un tikpat atpakaļ. Tas ir diezgan forši, bet iemetusies fantomsāpe. Sezonas uzsākšanas problēma bija zināma, un tā pēc 3 dienām pāriet, kā arī man ir velobikses. Lūk, fantomsāpe ir tad, kad arī sēžot diezgan ērtā ofisa krēslā, sajūta, ka riteņa sēdeklis turpat vien ir palicis. Tā kā visas šļaukas būtu aizspiestas joprojām. Jāgaida, kamēr pāries arī šis, vai jāiet pie sēdakļa regulēšanas konsultanta. Tā varētu būt jauna profesija, no tām, kuras vēl nemaz nav izdomātas. Apskata cilvēku speciālists personīgi un intīmi, un piemeklē optimālo velosēdekli, e?

Un vēl, dakter, man katru rītu vienā laikā pretī ripina riteņbraucējs, kurš arī pret kalnu laiž neminoties. Gan jau viņš (atšķirībā no manis) tūlīt kļūs resns un tizls. Un loģiski, kāpēc jāmin, ja baterija tīri labi velk? Pedāļi jau it kā ir, bet kāda jēga mīt, drīzāk jāpadomā, kā labāku trajektoriju līkumā paņemt. Tā es arī domāju, nevajag man to ē-velo, labāk lai pedāļi turpina ciskas jo cietas darīt. Tas ir skaidri jūtams. Bet skriešanai riteņbraukšana baigi maz palīdz, tas ir kādā citā dimensijā.

Pēc 1 mēneša darba čaklas skriešanas šodien beidzot bija sajūta, ka solī atsperīgums atgriezies, pulss klausa un 16km lēnais tiešām nesagādāja neko piepūlei līdzīgu. Gan jau ātrums arī parādīsies (trūkst kādi 30 s/km, lai atdabūtu to, kas pāris sezonas iepriekš bija pilnīga norma). Pie tam, tieši novembra vidū ir apaļi 100km. Tāpat kā pērn esmu apņēmies 100km noskriet katrā ziemas mēnesī (novebmrīs-februāris). Pērn nesanāca.

Siguldas pusmaratons ir no vienas puses ļoti smeķīgs, bet tuvu mājām, un neveido pietiekošu pusmaratona notikuma sajūtu. Un oktobrī starpsezona dara savu un nesanāk tik labi skrējieni kā septembrī. Šajā brīdī skrienam sezona faktiski ir noslēgta, nekā pat tuvumā pērn vai aizpērn spētajam nav izdevies sasniegt. Ne treniņos, ne trasē. Nē un cauri.

Par treniņiem, tur vienkārši jāvelk čības un jāskrien, sakiet? Jā, tieši tik vienkārši. Lūk, dažas vienkāršas lietas dažiem nav bijis pa spēkam, vismaz ne apjomā, ar kuru palepoties. Tāpēc pienācis brīdis kaut ko apņemties. Noskriet 100km katru ziemas mēnesi - novembrī, decembrī, janvārī, februārī (oktobrī gan jau izdosies). Redzēsim, cik tas vienkārši sanāks. Novērots, ka pārnākot no korporatīvās druvas, vakaros izkustēties no dīvāna ir smags izaicinājums. Šeit velk uz problēmas saknes cēloni.

Tagad man ir apaļi 30 pusmaratoni un nelielas skriešanas paģiras. Pēc sacensībām vienmēr stīvas kājas, smaga galva un dīvāns-mans-draugs (un tērvetnieks).

Kuldīgas pusmaratons, pēcāk 2h pastaigāšana pa pilsētu, iestaigāšana divos krodziņos un brīvdabas kino. Tur rādīja fotoplenēra kopsavilkumu, kur kādi jaunie un perspektīvie bija startējuši, a būtu gribējies kādu [vecu] pārbaudītu redzēt. Nekas, toties tieši virs ekrāna bija mega mēness - apaļš un spožs. Krodziņi Kuldīgā labi, ne tā kā Rēzeknē. Gan metropole ar pusmaratonista vakariņām, gan pagrabiņš ar desertu. Un vēl Jēkaba sētā bija mierīga dusa, ciešamas brokastis un tad ašs brauciens līdz Jūrkalnei, uz Īsto Jūru.

Ar skriešanu ir tā jocīgā sajūta, ka pērn un aizpērn sasniegtais līmenis ir kā līdz plutonam, bet azarts mačos no tā nemazinās. Rezultātos redzams labi atstrādāts skrējiens uz vietas.

Tagad klausos Ingus Pētersona vecās dziesmas jūtūbē, sāku ar varavīkstni un sērfingu, jaunās jau viņam nekādas nav..?

Stīvums locītavās, mazs pālītis, kā jau pēc normāla pusmaratona. Nekāda klasika nesanāca, sanāca normāls sīznvorsts pusmaratonā. Neko tur vainot nevar, apstākļi labi, pasākums skrējējam noorganizēts pieklājīgi, pirms starta pat tualetes visiem tika bez rindas. Šoreiz sāku ar labu rezervi, visu laiku arī bija sajūta, ka tā rezerve ir, a pulss tas trakais, nemaz neatzīšos, cik rādīja (baigi daudz kretīnam manā vecumā, jā). Pēdējos pāris km, bišķi jau noplīsu. Jāsāk jēdzīgi trenēties un tad jau.

Citās ziņās, izlejamais piebaldzēns vienā šauras vecrīgas ielas trutārterasītē bleķoja apaļas divnaudiņas pieesmit. Lūk, pirms gada līvu laukumā līdzīgu dziru lietojām pa 3 naudiņām (vecajām labajām).

Kas ir labi ar tiem maratoniem, ka finišs vienmēr tiešām nozīmē finišu, viss cauri, basta, hana. Ar citām lietām dzīvē tā diezgan reti gadās.

Jubilejas pusmaratons (nr. 25) noskrējās ar lielu piepūli un pieticīgu iznākumu. Situāciju nespēja glābt pat čakls līdzjutējs:)
Tādējādi rezumēsim, ka pavasara posms šosezon ir krietni neizdevies, ar negatīvu nākotnes vērtējumu, turklāt.

Jāapcer turpmākās stratēģijas pie kādas pudelītes, tas palīdz:)

Noskrēju divarpus stundas, tagad lūdzu atņemiet man ēdamo. Tas tomēr mazliet cūciski sanāk, tu pārskrien mājās un "nosanitē" visus ledusskapī esošos nedēļas uzkrājumus, brokastu un pusdienu pārpalikumus un tad vēl turpini snaikstīties. Šodien, piemēram, uzsviedu uz pannas visus atlikušos pusdienu makaronus ar kotletēm, kamēr sildījās, apēdu divas sviestmaizes ar vakardien vārītām paipalu olām (3gab) un pāris siera šķēlēm, nelielu gabalu aukstas brokastu omletes. Tad makaroni bija gatavi (tur nebija pārāk daudz). Tad vēl pāris sviestmaizes ar desu. Tad sagribējās kaut ko vieglāku, un apēdās divi banāni un apelsīns. Vēl pēc brīža, sagribējās brokastu pārslas ar pienu. Tagad jūtos, ka būtu paēdis. cerams līdz gulētiešanai tas nepāries.

Brauciens uz Rēzekni ir kā uz ārzemēm, tādām, kurās personāls prot runāt latviski. Pusmaratons un pirms tam Baha-Ešenvalda koncerts Gorā, ja. Paēst gan normāli vēl nav izdevies tajā Rēzeknē nu jau otro gadu pēc kārtas. Meklējām, bet vēl tā īsti neatradām. Bet brūveris ir labs, un šoseja Rīga-Koknese arī laba, bez neviena benzīntanka, ceļmalas krodziņa, bez nekā. Visi brūveri jāsapērkas ir Jēkabpilī, tur tad statoilā, ņemiet vērā, būs tusiņš un pie toletēm garas rindas.

Noskrējās pusmaratons pagrūti, kā jau sezonu atklājot, bet labāk nekā pērn ap šo pašu laiku. Šodien viss tāds jocīgs, ar stīvumu kājās un galvā, tas laikam no brūvera.

Šonedēļ bija pēdējais brīdis sākt gatavoties NRM, ja uz pilno ejam, ja. Tāds ļoti ļoti minimāls variants. Tāpēc ķeksīša pēc šodien vienu pusstundiņu, pēc gandrīz 4 nedēļu pauzes.

Ups, patiesībā, tas bija jau pagājušnedēļ, kad vajadzēja sākt… nu labi, gan jau kaut kā.
Zināms, ja martā un aprīlī varēs saskriet 200+, tad jau būs, bet bez 100 februārī tas nebūs veicams.
Pagaidām iztiekam bez gumijas lentas.

Šodien vienkārši nedrīkstēja nepaskriet. Tikko gan samācās, bet varbūt vēl var paspēt nobaudīt. Kaut kas līdzīgs Spānijas pavasarim, vai. Skrienot bieži domāju, kādos visādos veidos būtu forši mainīt dzīvi. Izfantazēju visādus scenārijus par jauniem darbiem, mājokļiem, dzīvesveidiem, saturīgiem hobijiem, attiecībām ar tuvajiem un ne tik tuvajiem. Un pēc 2h skrējiena ir kļuvis vēl krietni labāk ap dūšu.

Ir tikai daži iemesli, kāpēc to nevar:
1) nav spēka, trūkst elpas, vispārējs nogurums, smagas kājas un nespēks, kas ekstrēmā gadījumā kļūst par punktu (2)
2) no piepūles sasniegts vairāk vai mazāk akūts veselības traucējums, kā sāpoša kāja, vēders, reiboņi, slikta dūša, caureja
3) zajobs

un tas ir viss, nekā vairāk.

Vārdu sakot, mīlīši, es te vakar mazu PB izspiedu latviešu klasikā.

Iekšējais dialogs bija augstākā mērā trauksmains, jo sākt ar 15s/km ātrāk par tipa plānoto tempu normālā gadījumā būtu smaga taktiska kļūda, ja ne totāls analfabētisms. Otrs dialogā pārstāvētais viedoklis bija par to, ka saules un mākoņu stāvoklis ir, iespējams, ideālākais redzētais. Kā arī, ja nu vispār šis izrādas mūža nozīmīgākais skrējiens, jo tak nav jau mums te 20 vairs un iekšējā motivācija ir tomēr galīgs resurss. Tā arī skrējām zobus sakoduši, un īsti bēdu nezinot līdz pat 30km. Tad jau nācās bišķi atlaist, bet temps nemaz i nesabruka, vien atgāja uz "tipa plānoto". Sāpju slieksnis ceturtajā aplī bija pietuvojies, jo tik "jocīgas" kājas sen (vai vispār) neatceros apsaimniekojis savā rīcībā. Pie tā visa, spriežot pēc rezultāta, esmu bijis pavisam frišs skrējējs uz vispārējā fona, jo tikai pēdējā ceturtdaļā vien izdevās savus 13 līdzcensoņus pārspēt, un zaudēt tikai vienam.

Uz īstajiem PB šosezon īpaši nevar cerēt, bet vienu "tipa PB" gan ir izdevies, par ko atļaušos te noplātīties. Dāmas un kungi, augustā izdevās maķenīt uzlabot mēnesī noskrieto. Tagad visi tilti uzspridzināti, pēc apaļām 2 nedēļām ir latviešu klasika Valmierā. Tam gatavojoties izdevās(  bildē redzamais )

pirms pāris stundām pārrados no Liepājas pusmaratona. Pālis tikai tagad tā pamazām iziet. Nav jau joks atceļot no Liepājas, 4 ali sanāk mašīnā, viens jau bija pie vakariņām fontēna burgernīcā. Ā, jā skrējām arī, noskrēju normāli un Liepāja kā parasti ir lieliska:) Noberzta pakaļa.

Sestdien skrienot gandrīz atkal galus atdevu. Uz otrās stundas beigām sajutos pēc voblas - izkaltis un sāļš. Saule svilina, viss līdzpaņemtais ūdens izdzerts, bet slāpst tā, ka vairs pat nesvīst. Tik pārlaižot ar mēli pār lūpām, dabonu mazu devu izžuvušo sviedru sāls. Lūk, to mēs saucam par neveiksmīgu sezonu. Līdz aprīļa vidum sniegs, no maija vidus +30. Tāpēc arī svētdien atklājot peldu sezonu (vidzemē vēl īsti lapas nav saplaukušas), vērotāji no malas bija spiesti piekrist manam personīgajam viedoklim, ka manis palicis vairāk. Kādi tur PB, dritvaikociņ....

Toties līdz renča skaitlim 23 atlicis viens vienīgs 23km skrējiens.

un pie šiem galdiem nesēž ne mīļā kāda, bet stāv čakli glāzīšu cilātāji un citiem izsniedzēji. Tas ir tāpēc, ka labi organizēts lielmaratons. Savukārt, mīļā māra (vai kas nu tur būtu latviešiem par laikapstākļiem atbildīgs) nebija papūlējusies ne par centimetru, nerunājot par jelkādiem uzdevumu augstumiem.

Censoņi, kas par kaut kādiem PB sasapņojušies, 19. km dabūja soļos pāriet. Nav jau jēgas plēsties, tik un tā tavā vārdā maratonu neviens nenosauks, pat ja pārcelsies pie mīļās māras. Sīzn bestu stādīsim kaut kad citreiz. Pie stratēģiskām veiksmēm pieskaitāms: neskriet pilnu maratonu (nebija nemaz plānots); ieziesties ar saules krējumu.

Un līvu laukumā ir alus sēta, kurā vaimandieniņ var dabūt užavas, tērvetes, piebalgas un valmiermuižu - visu vienā tirgotavā! Un puslitrs tur maksā jau Ls3, lūk...par skatu uz maratonistiem ir jāmaksā.

Vakardien piezvanīja sens cīņubiedrs un nācās nekavējoties braukt viņu glābt "lai būtu, ar ko socializēties!". Pašam jau arī gribējās, un nebūtu jau tās dažas glāzes nekas traks (kaukāds franču vīns un horvātu čača, kurai bija kaukāds nosaukums), ja šodien plānā nebūtu biķernieku pusmaratons.

Es pat domāju, rezultātu tās glāzes diez vai ietekmēja. Pavasaris bija pavisam viltīgs šodien, bet visumā laipns pri laipns. Tas ir tā, ka starta brīdī tieši parādījās saule, un likās jau, ka būs ģērbšanās feils, bet nē, pēc pirmā pagrieziena, ēnainā posmā vēsmas izvilka līdz kodolam. Pulss šoreiz darbojās pareizi, vidējais gan joprojām neaizvelk līdz tam, ar kādu sirdz dauzīja pagājušās sezonas labākajos veikumos.

Tas laikam uz vecumu, ka īsti negribas vairs krāmēt virsū augsto frekvenču slodzi. Gandrīz vai palaidu garām finiša uzrāvienu, jo pēdējā aplī kamielītī skriet jau varēja netaupoties, ko laiskuma dēļ nemaz nebiju iedomājies. Pēdejā aplī netaupīšanās, redziet, nav priekš tam, lai ātrums pārsistu skalu, vienkārši lai noturētu tempu. Kas arī puslīdz izdevās, un 6min nomest trijās nedēļās no sīzn best ir pavisam ciešami. Voti, nometīšu vel 3 nedēļās vēl 6min un NRMā būs jau PB (sasapņojies, ne, trenēties vajag).

Un tagad uzminiet, kāds dzēriens tūlīt tiks attaisīts:)

Šodien atkal sezonas atklāšana. Pēc gandrīz 4 mēnešu pārtraukuma atkal viena stundiņa pa āru. Iesaku visiem, kuriem veselības ļauj un kuri tam saskata jēgu:) Ne gluži 100% trotuāru ir labvēlīgi, bet endorfīni ļoti dāsni šodien.