Obser Ver - Post a comment

Tā kā cibā nekas interesants nenotiek, padalos ar vanabī riteņbraucēja prātuļoijumiem. Es tagad minos ar ričuku, jau apaļas 2 nedēļas katru dienu. Sanāk 35 minūtes uz ofisu un tikpat atpakaļ. Tas ir diezgan forši, bet iemetusies fantomsāpe. Sezonas uzsākšanas problēma bija zināma, un tā pēc 3 dienām pāriet, kā arī man ir velobikses. Lūk, fantomsāpe ir tad, kad arī sēžot diezgan ērtā ofisa krēslā, sajūta, ka riteņa sēdeklis turpat vien ir palicis. Tā kā visas šļaukas būtu aizspiestas joprojām. Jāgaida, kamēr pāries arī šis, vai jāiet pie sēdakļa regulēšanas konsultanta. Tā varētu būt jauna profesija, no tām, kuras vēl nemaz nav izdomātas. Apskata cilvēku speciālists personīgi un intīmi, un piemeklē optimālo velosēdekli, e?

Un vēl, dakter, man katru rītu vienā laikā pretī ripina riteņbraucējs, kurš arī pret kalnu laiž neminoties. Gan jau viņš (atšķirībā no manis) tūlīt kļūs resns un tizls. Un loģiski, kāpēc jāmin, ja baterija tīri labi velk? Pedāļi jau it kā ir, bet kāda jēga mīt, drīzāk jāpadomā, kā labāku trajektoriju līkumā paņemt. Tā es arī domāju, nevajag man to ē-velo, labāk lai pedāļi turpina ciskas jo cietas darīt. Tas ir skaidri jūtams. Bet skriešanai riteņbraukšana baigi maz palīdz, tas ir kādā citā dimensijā.