Obser Ver

Skriešanā vairākas reizes katru gadu var atklāt "jauno sezonu". Piemēram, gumijas lentas sezonu atklāju šodien. Ziemas skriešanas sezona cieta kaunpilnu sakāvi tieši aizvakar.

Iepostēt cibā diennakts laikā starp 1:00 un 6:00 man būtu īpašs izaicinājums, varbūt pat jaungada apņemšanās vērts.

Vakar, piemēram, ap 20:00 izslēdzos lasot grāmatu, pamodos 23:00, sagatavojos īstenajai gulētiešanai, ielūkojos tviterī, cibā, un atkal aizmigu līdz šorīt 6:30. Vismaz 10h sanāk tīrā laika. Kaut kāds izskaidrojums varētu būt šis.

Jā un portālu ziņu ilustrēšana ar bildēm ir īpaša māksla, protams:

Esmu sadraudzējies ar skriešanu ziemā. Likās tas nebūs pa spēkam pēc pagājušās ziemas mīnusiem, kas iedzina skriet pa gumijas lentu. Šogad viss savādāk, ziema cita un lēna skriešana pierastāka kļuvusi. Tad kad tas sniegs uzkrita un nolēmu skriet, atcerējos to sajūtu, kas bērnībā bija slēpojot distanci, tāds viegls aizelsiens, nevis īsta piepūle, un tādu sajūtu centos turēt tagad skrienot. Tas nekas, ka gadžets brēc kauninot par tempu 6:50.

Ja kāds piepeši prasīs, kam es gatavojos, acu nemirkšķinot - nākamajam maratonam. Kad skriešu, nezinu, bet gatavojos tieši tam. Un jūtu jau, kā tūlīt aizmigšu ar seju rasolā klavierē, jo pēc vienarpus stundas skrējiena vakarā aizmigt ir vieglāk par vieglu, lai kāda arī tā [darba]diena bijusi, bļin.

Palasīju ziņas, kļuvu vēl maķenīt lojālāks pastāvošajam režīmam. Nemaz ne tik tālu no Rīgas dzīvo slāņi, kas piedalās protestos pret kontrabandas apakarošanu. Izlasām vēlreiz: masu protesti pret krimināli sodāmas darbības apkarošanu. Stāstus par grūto dzīvi nomalē, un īpaši laukos nepiedāvāt /notraušam asaru par nabaga kaimiņu laukos, kurš Ls5 avansu par nogāzes nopļaušanu vēl nav atstrādājis, nekas, gan nākamsezon, kad dzīve vieglāka paliks/.

Nevajag klausīt nevienam speciālistam par pareizu ģērbšanos skriešanai ziemā. Īpaši, ja esi ar kaut nelielu noslieci uz salīgumu. Tikai paša eksperimenti un neadekvātas naudiņas investējot dažādās "termo" veļās, "mitrumu novadošos" kreklos utt. dod cerību nonākt līdz risinājumam. Un vēl pieredze, kā vecam makšķerniekam, kurš jūt katru vēja pūsmu, atšķir katru lietus gradāciju un pazīst katras mākoņsegas uzbūvi. Un pazīst sevi, kāds pašam būs realfīls pie visa šī apstākļu kontinuma.

Īsais stāsts ir par to, ka šodien nenormāli nosalu skrienot ar jauno par Ls 30 iegādāto "īpaši šim laikam piemēroto" apakškreklu. Ar veco bija tā, ka sākumā jutos komfortabli, līdz iesvīdu, un pēc 30-40 min slapjās drēbes sāka saldēt. Šodien salu no paša sākuma līdz pašām beigām, varbūt vienīgi ļoti nekaitīgi salu.

Iesnas vai gāž no kājām. Tā arī paliks šogad noskrieti apaļi 1753 kilomteri, tas ir apmēram no Rīgas līdz Amsterdamai.

Vakarā mājās palikšu, ierakumos pasēdēšu, kamēr mikrorajons (un makrorajons) izspēlēs kurskas kaujas epizodes. Varbūt rīgas šampanieti iedzeršu, varbūt čīles vīnu. Varbūt televizorā palūkošos, sen nav redzēts, ko tur tagad rāda. Tagad pa dienu paprogrammēšu, un varbūt attālināti vienu pavisam korporatīvu darbu piebeigušu, ja uznāks kaut kas nebūt.

Kas man šodien ir: aizstiklota lodžija.

Nu nav jau gluži, tur palodzes palikušas un spraugu apdarināšana, bet stikli ir iekšā, pie tam tumsā izskatās tīri labi.
Termiņš nokavēts par nieka 7 nedēļām. Tas uz šobrīdi, bet pabeigt pavisam sola nākmnedēļ.

Bet tiešām tumsā izskatās diezgan labi, ka nav īsti iekšā kantori lamāt par to, ka 7 nedēļas dzīvoklī valdījis palielināts bardaks. Un par to, ka patiesībā nebūs vēl kur uzstutēt eglīti, kuru tieši svētdien taisos no meža atgādāt.

Kā katra skriešanai piemērota diena decembrī, ši var būt šogad pēdējā skriešanai piemērotā diena. Bišķi uzmanamies ar segumu, un aidā, kamēr vēl gaišs.

Skriešanas sezona iet uz beigām. Var jau gadīties, ka šādi laikapstākļi (skriešanai ļoti piemēroti, piebildīsim) pieturēsies līdz pat nākamā gada aprīlim, bet gribēšana iet ārā tumsā un vējā (labi, ka nelīst!) īpaši liela nav. Un, kaut joprojām tīri čakli kustos, sirdspukstu daudzums pie konstanta ātruma palēnām kāpj. Gribētos, lai nākamā sezona gluži no nulles nav jāsāk, a šobrīd sajūta, ka pārak jāpiespiežas un viss tāpat velti.

Daudz patīkamāk ir kaldināt plānus par jauniem apvāršņiem un latiņām. Nav jau gan viegli pēc krāšņas sezonas kaut ko jēdzīgu sadomāt arī nākamajai. Rēzeknes pusmaratons šķiet puslīdz neizbēgams, viss pārējais var sagulties kā nu pagadās. Moš noskriet 3gab M? Ir jau arī garākas distances, ja labi pameklē.

Par pietiek šodienas publicējumu gluži vai pirksti saniezējās.

Informācijas avots jau vien ko vērts: "izcili informēta pašmāju advokātu biroja sagatavots neoficiāls pārskats". Par žanru runājot: tas, ka fakti atbilst īstenībai, nenozīmē, ka "ziņojumā" minētie rīkojušies ar minēto motivāciju. Tur kādam ir filmu scenārista talants, kurš tiek velti advokātu biroja rutīnā izniekots.

1986. gadā pierīgas mazpilsētas vidussskolā nekas pārāk daudz vēl neliecināja par Lielajām Pārmaiņām. Tāpēc arī jaunais censonis, tiklīdz nosita četrpadsmit, pieteicās kļūt par komjaunieti, proti, vissavienības ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības biedru. Patiesībā, pieteikšanās bija ar mazliet gadījuma raksturu, jo pilnīgi drošs par to, ka tur stāties tiešām vajag, bija tikai inteliģentais klasesbiedrs, un, tā kā viņam to negribējās darīt vienam, tad kompānijas pēc piekrita arī jaunais censonis. Inteliģentajam klasesbieram to bija iestāstījis viņa tēvs, augstskolas mācībspēks, apgalvojot, ka "bez tā nekur nevarēs izsisties". Jaunajam censonim nekādu plānu "izsisties" nebija, kā arī nebija īsta priekšstata, ko tas patiesībā nozīmē. Bet, ja inteliģents saka, ka noderēs, tad lai iet.

Par komjaunieti bija jāmācās. Statūti un droši vien vēl kaut kāds Svarīgs Materiāls, jo uzņemšana notika ar tādu kā eksāmenu, gan skolas līmenī, gan rajonā, kur arī izsniedza apliecību un attiecīgo bižutērijas izstrādājumu. Eksāmenā bija jāzin visādi svarīgi fakti, lai spētu atbildēt uz jautājumiem tipa, "Cik komjauniešu piedalījās ziemas pils ieņemšanā?", "Kā sauc tāda un tāda līmeņa sekretāru?".

Skolas eksāmens bija grūtāks, rajonā tur pavisam formāli, iesauca iekšā visus skolas kandidātus barā un pēc kārtas pa jautājumam:
"Kā sauc Rīgas rajona komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru?"
"Ivars Priedītis", lepni un ar atvieglojumu, ka jautājums ir viegls, noskaldīja jaunais censonis.

Tad rajona funkcionāri visam bariņam metās piespraust nozīmītes. Jaunajam censonim trāpījās kāda neveikla būtne, kas nomocījās ar vienu nozīmīti, kamēr citi piesprauda pa 2-3. Skaidrs tak, ka arī bižutērijas rūpniecība tolaik ražoja totālu brāķi, kuru normāli piespraust žaketes atlokam nebija iespējams, vajadzīgas bija īpašas iemaņas.

Pie iepriekšējā puksta vēl piebildīšu, ka tā bija mana pirmā reize pilsētā. Neiegāju nevienā muzejā(nu labi, vienā iegāju), iepriekš nepūlējos īpaši plānot programmu, arī īpaši neinteresējos, kas tur būtu must-see. Laika bija maz, paņēmu viesnīcā sitīmap, un katru no četriem vakariem lepnā vientulībā 3-5 stundas joņoju kur nu likās, ka vajadzētu.

Laramblas ņudzēšana, gotiskās baznīcas (trijās iegāju piesēst, vienā sanāca paklausīties mūku korīti), ielu muzikanti vecpilsētā(ģitāristam uzmetu 1EUR), sūdīgs erotikas muzejs. Tad vienā vakarā Eixample ar briesmīgo Sagrada. Uz to var stundām blenzt, tajā velnišķīgajā neprātā, ko šobrīd pastiprina daudzie torņkrāni.

( tālāk ar bišķi bildēm )

Tikko atgriezos no Barselonas, nopirku biļetes uz Barselonu.

( Skaistule un briesmonis )

Bezrāmju lodžijas iestiklošana, kantoris saucās... nē, vēl neteikšu. Stāsta sākums ir nomācošs, visā visumā. Katra no fāzēm: cenas piedāvājums, objekta apskate, līguma sagatavošana, darbu uzsākšana notikusi vien tad, kad kantoris ir ticis patraucēts apmēram divreiz.

Cenā ir iekļauta arī esošās konstrukcijas demontāža. Darbu uzsākšana beidzās vienā mirklī absolūti bez rezultāta, proti, demontāžu kantoris atzina par neizpildāmu. Nē, tā gluži neteica. Teica, ka turpināt viņi varēs, kad spundēto dēļu apšuvums no balkona griestiem (to nopirku kopā ar dzīvokli), tiks noņemts. Sarunā neuzkrītoši piebilstot, "Nu, paskatieties, kad tiksiet ar to galā, padodiet ziņu".

Tādējādi, svētdienu kopā ar cīņubiedru veltījām nelielu konstrukciju demontāžas iemaņu pieslīpēšanā. Bruņojumā ietilpa saliekamās kāpnes, ripzāģis, figūrzāģis, fleksis, pāris āmuru, laužņu un kalts. Skaļi nepausts ir mērķis pierādīt, ka "tie tur ir lohi". Vai kādreiz teicu, ka praktiskā celtniecība (un demontāža, kā apakšnozare) ir adrenalīna pasākums? Sevišķi demontējot objektu 14. stāvā, kurš sastāv no 1x1m lielām biezā stikla rūtīm.

Eksperiments veiksmīgs, tie tur tiešam nav riktīgi, jo divi ofisa darboņi ar zināmu rūdījumu celtniecībā ir gandrīz darbiņu izdarījuši (vēl viena rūts palika, uznāca tumsa), piebildīsim, apšuvums joprojām savā vietā. Cerams "tie tur" būs profesionālāki montāžas lauciņā, citādi gan kantori nosaukšu vārdā un pie visām iespējām izgānīšu no panckām ārā. Pagaidām esmu apņēmies vien no galīga aprēķina svītrot demontāžas cenu un piemērot visas līguma sankcijas par termiņu kavējumu (lodžijai pēc līguma iestiklotai vajadzēja būt tieši pagājušo piektdien, Dzirdējāt? Ko, a?!)

Tikko pārbaudīju, ka apmēram pēc mēneša Latvija uzstādīs jaunu rekordu. Pirmā republika (rēķinot klišejiski, no 18. novembra līdz 17. jūnijam) pastāvēja apaļas 7883 dienas, . Savukārt, rēķinot tikpat klišejiski otrās republikas ilgumu (kopš 4. maija), sanāk, ka šobrīd esam baudījuši jau tieši 7847 neatkarības dienas.

Tātad, 4. decembrī būs vēl viens iemesls iedzert:) Protams, nesaki hop, un vēl, protams, atslēdzamies no visādu viedokļu paudēju steitmentiem par sen un pilnīgi pazaudēto neatkarību, ko parasti izsaka daudzskaitļa pirmajā personā.

Kamēr citi priecājas par siltumu radiatoru trubās, man atliek vien jūsmināties par sezonas beigu pusmaratonu. Izdevās nomest 4 minūtes. Priekš tā bija jāpaklausa arc stāstam par iesildīšanās nozīmi censoņa dzīvē. Ja bišķi patin kadru, jau labi sen cien. starro tieši to centās paskaidrot. Katram jau pielec tad un tā kā pielec.

Iesildījies organisms pavisam citādi uzvedas. No starta droši ņemam iekārotajā tempā, pulss ātri ceļas un ilgi stāv(hehe) 170-180 robežās. Un tad jau viss no bāzes atkarīgs. Man šobrīd bāzes pietika 3/4 distances, pēcāk bija "mīkstā piezemēšanās", nelaižot pulsu pāri 182, un laižot garām diezgan daudzus citus cenosņus. Bet atrāviens tik un tā sanāca milzīgs.

Sacensību skrienamsezona beigusies, bet apkures sezona vēl negrib sākties, tavumāt.

Rīt atkal pusmaratons, bet vakar bija 4 ali. Tas ir tā uz robežas, ko darbadienas priekšvakarā īsti darīt nevajadzētu, bet ko tur, ja Klondaikā pa 1Ls dabonams kausiņš Tērvetes Varenā(būšot vēl kādu mēnesi). Tas ir jaunums, kura pudelēs vēl nav. Un man jau nekāda darbadiena arī nav vis, bet gan rudens atvaļinājums.

Pusmaratonam tas alus diez vai arī traucētu, ja vien negribētos jau tā izcilo skrienamsezonu noslēgt ar vēl kādu labu sasniegumu. Apsolos, ka rīt noteikti jo čakli iesildīšos, bet šovakar alu tikai kādu malciņu.

Saulainā sestdienas pirmspusdienās, izgulējies un paēdis esmu gatavs skriet dajebcik, a tumšā un vējainā, kaut pagaidām vēl diezgan siltā darbdienas vakarā piespiest sevi uz kautjelcik ir sasodīti apgrūtinoši. Jā, šodien neskriešu necik, jo skrēju jau vakar, un, cerams, rīt arī skriešu kautcik.

Tusēt ar skolas laika draugiem, kad tūdaliņās jau 40 sitīs, ir ļoti smeķīgi. Alkohols ir inde, arī tad ja dabūts iekšā tīra alus veidā, toties tika prieks braukt mājās no laukiem kā blakussēdētājam un iespēja vērot ainavu.