Obser Ver

Līdz 30km gāja pilnīgi vienmērīgā tempā, bez jelkādiem vērā ņemamiem notikumiem. Ap tiem 30 pulss sāka sist pāri skalai. Saulainajos bezvēja posmos likās, kaut kas ar vēderu nebūs riktīgi. Nometu bišķi tempu, turpināju par savām 15s/km lēnāk. Ap 33. km mani gandrīz notrieca pa priekšu streipuļojošs sacensību dalībnieks. Pēc pāris km pulss bija bišķi atkopies un ap 35. km atkal bēru virsū. Uzbērt izdevās tikai pulsa sitienus, temps tāds maķenīt palēnināts arī palika. Ķīpsala gan ir viens ellišķīgs caurums, kurā spīd saule, nepūš vējš, bojāts asfalta segums un aizmirstās ieēst enerģētisko želeju, kas speciāli nobeigumam bija taupīta. Varētu teikt, no 38. km jutos pilnīgi demoralizēts. Spēka vairs nav nemaz, pat padzerties nav spēka. Toties ir jātiek līdz finišam. Tiku. Otrā pusīte par 3 min lēnāk nekā pirmā.

Kas bija labi? Pārbaudīju, ka man tagad ir lieliskas skrienambikses, kurās augšstilbi neberžas itnemaz. Tagad zinu, ka dzert škidrumu pirms sacensībām nav nepieciešams (ietaupam 20-30s sacensību laika uz zaļo pieturu). Un ja gadījumā spēj pieveikt pusmaratonu X minūtēs, tad maratonā pirmā puse droši skrienama X+15. Pirmā puse būs viegla, bet nevajadzētu ļauties mulsumam šajā sakarā, gan vēl redzēsiet, kur tur kas tur ziemo, dārgie draugi:)

Sveiks un praktiski vesels, noskrējis visus iespējamos kilometrus, uzstādījis personīgo rekordu, iepļumpējis labu devu apiņu dziras, ieguvis jocīgu iedegumu dēļ pavirši uztrieptā saules krēma un mēreni klibs uz abām kājām. Un mazliet pataustījis robežas, lai droši, ka tas kas izspiests ir labākais, ko varēja.

Visus mīlu.

Diena līdz M., skriešanas pasākums šķiet sajāts jau šobrīd. Trešo dienu totāls aizsmakums un klepus. Kā tad tā? Pavisam vienkārši, dakter, mušas sarijos. Otrdien, paskrēju pa mežu un ievilku plaušās veselu bariņu. Domā, izklepojies, izspļauj un miers, ne pirmo reizi, tak. A nē, krekškināju visu nakti, un tā arī neesu pārstājis. Vispirms pagūglēju, tad piezvanīju ģimenes ārstam, un tā arī teicu, es te ziniet mušas saelpojies, dakterīt, kas ar mani tagad būs (gūgle zināja teikt kaut ko par plaušu karsoni). Piedāvātajā spektrā bija no skriešanas uz uzņmešanas nodaļu (tādas mušas ķer ar īpašiem aparātiem), līdz vienkāršai nekā nedarīšanai. Izvēlējos padzert ACC 200, kas gļotādu tīrot. Tad jau redzēs, pašsajūta citādi tīri ciešama, un varbūt tā nemaz nav muša nekāda, bet parasta apaukstēšanās. Imūnsistēma mēdzot būt švakāka īpaši tad, kad sportiskā forma vislabākā. Nu, un kāda jēga no tās formas, tavumāt?

Sešas dienas līdz atbildīgākajam pasākumam. Šis būs kaut kas nebijis, klasika pavasarī. Šobrīd atliek tikai ēst, gulēt un labi uzvesties (nedalīt ar nulli, tur, un tā). Kādus 2-3 septītniekus-desmitniekus, un tad jau svētdien redzēs. Tāds nemiers iekšā, jo tagad ir zināms, ko tas M. nozīmē.

šodien sejā parādījies dīvāna auduma faktūras nospiedums. Sacensību sezonas atklāšana ir riskanta lieta, to būs turpmāk zināt. Dzīvot var, bet skriet vēl nē.

Sacensību sezonas atklāšana biķerniekos bija bez savas plānotās taktikas līdz pat starta šāvienam, patiesībā vēl kādu laiku pēc. Ej tu saproti, ko var atļauties, kad plānotais M. pēc apaļām 3 nedēļām. Viena doma bija pamēģināt plānotoklusi iecerēto M. tempu pusmaratona garumā, bet kurš gan spēj niekoties, kad čips pie kājas? Otra doma bija iet ar tempa turētājiem bišķi ātrāk par M. tempu un cerēt, ka tas tik un tā nāksies pietiekoši viegli. Trešā doma - vienkārši maukt - likās nepareiza saknē. Ātrie treniņi nav skrieti vispār, kā arī viena problēma treniņsezonas uzsākumā skaidri redzama: pārāk ilgi saglabājas nogurums no garajiem treniņskrējieniem, patiesībā sajūta, ka arī nedēļu iepriekš skrietais garskrējiens joprojām jūtams.

Viss kaut kā aizgāja pēc varianta (2). Līdz pat pēdējai ceturtdaļai, kurā izrādījās, ir diezgan stipri jāpiepūlas, lai stabilo tempu noturētu. Proti, nobruka plāna punkts "tas tik un tā nāksies pietiekoši viegli", kas dara bažīgu. Bet tagad - uzminiet ko es tūlīta atkorķēšu:)

Tagad patīt frendlisti un palasīt, kurš teica, ka oņegins ir baigi super, un kāpēc viņš tā teica.

Pirms pāris gadiem saslimu ar ekonomisko spuldzīšu drudzi, nopirku visam dzīvoklim dārgās spuldzītes. Īsti jau neticējās, ka kaut kāds rezons būs, un joprojām neticās. Līdz kamēr, pagājušnedēļ saņēmu no operatora aicinājumu aizsūtīt viņiem īsziņu ar skaitītāja rādītāju, lai var patēriņa prognozi precizēt vai ko tur. Un lūk izrādījās, ka neizskaidrojamā kārtā, godīgi maksājot "prognozēto patēriņu" un nejaucoties "prognozētāju" darbā, šobrīd esmu pārmaksājis /ta-dā/ apmēram 1600 elektroenerģijas vienības. Tā kā es tam joprojām īsti neticu, ar interesi sekošu līdzi lielisko prognozētāju darbam un tam, kā viņi risinās šo lielisko situāciju. Nekas jau sarežģīts, gan tur sistēma visu un tā (viss apmaksātais patēriņš ir bijis starta tarifā).

Stāsts, ka visas spuldzītes tagad ekonomiskās ir pārspīlējums, uz 12V nebiju saņēmies (tur tikai tās ūberdārgās LED), tak šodien pēc šīs ziņas, atļāvos vienu eksemplāru testam. Jā, un varbūt, ka stāts nav par spuldzītēm, bet kaut ko pavisam citu, jo apmēram līdz ar spuldzīšu maiņu nopirku arī jaunākas paaudzes elektrisko plīti, tā kā hvz.

Pēc pagājušās nedēļas garskrējiena, kurš ļoti labs padevās, visu šonedēļu biju piekusis. Tas nozīmē aizmiegu vakarā dīvānā, un tā īsti nepamodies aizeju gulēt līdz nākamās dienas celšanās laikam. Šis stāvoklis norāva savus 15km nedēļas skrienamapjoma, bet beigās puslīdz pieklājīga nedēļa sanāca. Un laba ziņa, ka lēns 20nieks šobrīd skrienas pat labāk kā pērn rudenī.

Agrāk domātais variants, ka pieaudzis cilvēks kaut ko dara tikai naudas dēļ, vai tāpēc ka patīk, piedzīvoja gandrīz vai pretpiemēru.

Ja nu kāds šodien nez kādu iemeslu dēļ bija izgājis pastaigāties, vai, vēl labāk, pamēģināja soļos šķērsot mīlgrāvja tiltu (vēlams abos virzienos) sapratīs, ka 3h lēns skrējiens šodien nevarēja būt kategorijā "patīk". Atbilde uz "kāpēc" ir drīzāk tarakānos, kuri manāmi patriekti tapuši, un varbūt vēl tajā sajūtā, kas tagad vakarā, pēc visa tā.

Mans Renča skaitlis ir 21. Tā kā to veido arī 11 pieveikti pusmaratoni, skaitļa palielināšana par 1 šosezon būtu nopietna apņemšanās (noskriets pusmaratons manu r-skaitli vairāk nepalielina)

Pagājušsezon 20, kopš sezonas sākuma 14.

Šī man ir ceturtā skriešanas sezona, respektīvi, šobrīd pagājuši tieši trīs gadi kopš pirmo reizi uzstādīju konkrētu skrienammērķi pusmaratona apjomā. Interesanti, ka otrās un trešās sezonas iesākumi bija lielas vilšanās, labi atceros kā mocījos aizpērn maijā un pērn aprīlī. Noplīst pusmaratona vidū ir kā palikt bez naudas divas nedēļas pirms algasdienas. Izstāties sacensībās vēl ne reizes nav gadījies, bet domas galvā visādas bijušas. Tas nav bijis "nekad vairs", bet drīzāk tāds kā izmisums vai pārmetums sev, kāpēc, kāpēc es esmu šeit, kur tik grūti, ja varēju būt kaut kur citur, kur ir viegli. A tas finiša smeķis, tas gan visu atdod atpakaļ, tās domas pazūd kopā ar finiša lentu.

Un vēl, ziniet, ar laiku galvā sāk darīties atšķirīgas lietas garā skrējiena laikā. Tas izmisums un pārmetumi izzūd, var saukt to par vienkāršu pieradumu, var saukt par psiholoģisko sagatavotību, bet pēc trešā (afair) pusmaratona doma "vai cik grūti" ievērojami pabalē. Un, maratonu jau neuztveram kā divus pusmaratonus vienu aiz otra, maratons ir maratons no sākuma līdz beigām. Tā tik viņu vien var noskriet, ja zini to no paša sākuma, divus pusmaratonus pēc kārtas nevarētu.

Vārdsakot, baigi ceru, būs ļoti aizraujoša sezona no paša sākuma. Šodien nolauzu 20km treniņu ar lielisku pulsu, pašsajūtu un vēl viskautko lielisku. Piemēram, pārbaudīju hipotēzi, ka papildus šķidruma lietošana pirms treniņa, nav nekam vajadzīga, tā tikai rodas šķidruma pārpalikums, kurš prasa savu. A ja līdzi dzeramais un sāc dzert pēc pirmās pusstundas, nekādu problēmu. Pagājušā sezona palikusi atmiņā ar nenormālu čurātgribēšanu visās sacensībās. To šosezon salabosim.

Šoreiz no ceļojuma tāds iespaids palicis. Ejam, ka sestdienas vakarā pa vecpilsētu, galvenajā laukumā pūtēju orķestris spēlē. It kā jautru, it kā tautisku melodiju, trompetes ar spalgām surdīnēm (vai varbūt nemaz ne trompetes?). Piepeši ļautiņi sāk sadoties rokās un, veidojot apļus, apbrīnojamā sinhronumā teciņus lēkāt dejas solī.

Tipiskais dejotāju kontingents ir cilvēks cienījamos gados, tak visus soļus izpilda pārsteidzoši precīzi. Acīmredzot, dejas solis ir pilnīgi standartizēts, bez jelkādas improvizācijas, jo kā gan citādi viss lielais aplis pilnīgi precīzi palecas vai piekniksē vienlaicīgi.

Aiz lepnuma un piepūles pietvīkušiem vaigiem(c) kataloniešu penšuki arvien lielākos un lielākos apļos metas dejā. Ja nu iedomājaties, ka denča griezēji līksmi smej vai jautri izsaucas, kļūdaties. Iespējams, dejas raksturs ir kaut kāds īpašs, vai visnotaļ cakainais dejas solis prasa īpašu koncentrēšanos no attiecīga gadagājuma ļaudīm, bet dejotāji bez neviena vaibsta pakustēšanās, ar tādu kā atbildības sajūtu mierīgā nosvērtībā dej un dej. Beigās dejo viss laukums, atskaitot tūristus. Dejas solī jebkurš ir gatavs iesaistīties no jebkuras vietas, gluži kā latvju korists savu partiju pūtvējiņos iedziedāt no jebkuras takts vidus.

Tā redz, ja kaut kas notiek piepeši un negaidīti, iespaids ir stipri sakāpināts. To saucot par sardanu un tas ir kataloniešu nacionālais dancis.

Mēdzu[ar šauro ē] iesmīkņāt bārdā par tiem, kam nepatīk lidot nedrošības sajūtas dēļ. Vakar vakarā piezemēties bija riktīgi riebīgi, svaidīja vienā laidā līdz pašai zemei, laikam tas vējš. Tauta visriņķī nervoza, kapteiņa uzruna pēc piezemēšanās lūzera balsī, kaut teksts parastais. Tā dzimst fobijas.

Sangrijas glāze(kāda tur glāze, toveris) maķenīt jūtama arī šorīt.
Tāpēc aši uzskrienam mondžuikā. Pašā augšā. Ar to nejauši atklājusies vasaras skrienamsezona, aizmisies bij, ka +15 īso formu vajag.
Vakarā vajadzēs atkārtot. Sanāca sitītūre for frī.

Skriešanas sezona pilnā plaukumā. Lūk, un svētdien bija tāds gadījums. Pamodos ne šāds ne tāds, noguris un šķaudīgs. Atcerējos senā cīņubiedra gudrību, ja negribās tad nevajag, citādi būs vēl sliktāk, saslimsi pa īstam, vai traumu norausi, ka likts. Tā nu atslābu un gatavojos varonīgi nekustēt no mājas ne soli. Tak nē, pēc pusdienām velniņš sāka dīdīt, sak, pa lentu jau tāpat var pastaigāt vien, nav jau jāskrien, uz pulsu skatamies un sajūtām. Aizbraucu līdz iestādei, tā pavisam negribīgi izkāpu no auto, turpinot iekšējo dialogu par gribu un nila vārdā nosaukto pusmaratonu. Saģērbos, uzlīdu uz aparāta, un - aidā. Pulss paklausīgs kā cirka lācītis, endorfīni miligramiem burbuļo, un tā visus 15 km.

Vārdsakot, iesnas neskaitās, aimīn, tas ir invalīds atmazons, dārgie draugi.

Bērīts atkal rikšo. Nav jau labi tā teikt par gandrīz vai dzīvu radību, bet savā ceturtajā dzimšanas dienā viņš licis pamatīgi vilties. Varbūt pat viss vācu autobūves komplekss manā uzskatā ir krietni pašķobījies. Un lokālie dīleri, turklāt (vārdos nesaukšu). Līdz garantijas laika beigām i pirkstu nepakustina labot jel, ko, tik nomainīt eļļu, ak cienījamā kundze. Skaidrs jau, kā gan citādi viņiem būtu rīkoties.

Tehniskajā apskatē lika ieslēgt Aizmugurējo Miglas Lukturi. Eto čo? Gluži kā blondīne spaidīju visas paneļa pogas, kamēr atradu īsto kombināciju. Kas tas vispār tāds un nafig? Kam kad un kāpēc vispār tāds ir jāslēdz iekšā, ja neskaita tehnisko apskati? Pilnam blondīnes komplektam tālo uguņu vietā palaidu logu laistītāju.

Tādos laikapstākļos kā šodien top skaidrs, ka 500 lati par sajūga grozu un izspiedējgultni būs pavisam samērīga samaksa.
Gatavs būšot nākamās nedēļas pirmajā pusē.

Negribētos ticēt, ka opeļus mūsdienās ražo tieši 4 gadu lietošanai, bet sajūgs ir izbeidzies bez brīdinājuma. Pirmdien redzēs vai tiks cauri ar pāris simtiem, vai gaidāms akvaivai.

Tagad ātri jāapgūst jaunais dzīvesveids bez bērīša. Uz bērnudārzu/skolu tikt visiem izdevās, nez kā izskatīsies pirmsvīkenda šopings.

Pa to laiku veseli trīs apdrošināšanas aģenti, pareizāk sakot, aģentes, sasūtījuši savus kasku un octu piedāvājumus. Izskatās, katrs, ar kuru mūžā ir bijusi jel kāda darīšana, turpina monitorēt potenciālo klientu visās frontēs.

Skriešanā vairākas reizes katru gadu var atklāt "jauno sezonu". Piemēram, gumijas lentas sezonu atklāju šodien. Ziemas skriešanas sezona cieta kaunpilnu sakāvi tieši aizvakar.