Obser Ver

Kāpēc tu, manu draudziņ, neej uz kora koncertiem? Tu, tu! Jā, jā Tu. Un vēl Tu un Tu arī, a? Vai beidzamo reizi kori dzirdēji [savas] klases žetonu vakarā? Vai dziesmusvētku noslēgumkoncertā televīzijā? Vai nejauši ieskanējās fonā uzliktajā LR3?

Aizej uz valsts akadēmisko kori. Aizej pie nākamās izdevības, jo kazi, mums jau katru gadu tiek apstiprināts valsts budžets, un ejnusazin, kurā galā sprāgs tā bumba nākamgad (tuk tuk tuk). Varbūt šis koris jau būs (ir?) sasniedzis līmeni, ka valsts budžeta esamība vairs neko namaina (es nebrīnītos), bet kamēr uz koncertiem var brīvi (brīvi!, pie joda, viņu koncertos ir brīvas vietas zālē, kā tas iespējams?) aiziet, aizej. Gan uz lielu zāli (aulā) gan uz mazu (Siguldā). Kaut manā ieskatā koris ir domāts akapela dziedāšanai, kora mūzikas ne-pārāk-speciālistam nav no svara, vai skanēs Pauls, Dārziņš vai Pulenks ar dīvainu žestu diriģentu. Tie ir ap 50 profesionāli mūziķi, iedomājies, katrs no viņiem ir minimums 10 gadu studējis mūziku, un vēl vismaz tikpat jau dziedājis dažādos koros (tas nav nekāds jauniešu koris).

Mazajām zālēm ir vēl tā priekšrocība, ka Sirmais arī parunā. Kaut dažreiz nevar izsekot viņa stāstiem, un tie sāk izklausīties jocīgi, nē, tie arī ir jocīgi, ja Sirmais gribēja jokot. Ja negribēja, tad nav jocīgi, bišķi par nāvi. Ā, nu, man iepriekš likās, ka vajadzētu ļaut tenoriem skanēt vairāk, bet šodien viss salikās pārāk jau lieliski.

Komandas nosaukumu "Pusmūža zvans" cīņubiedrs piedāvāja aizstāt ar tematiski līdzīgu, bet ne tik daudzslāņainu. Pieteicāmies, protams, uz sešstundu distanci, jo līdzekļi ir jāizmanto lietderīgi un 6h distancē ir vairāk labuma par to pašu naudu. Pa Mārupi, apkārt lidostai (tur ir labības lauki, purvi un izcirtumi), zoļiks, imanta, āģītis. Kopā sanāca kaut kur ap čēesmit kilometru. VIspār komanda mums tāda jocīga, kad viņš soļoja ātrā tempā, man tas nebija soļos izpildāms, un vajadzēja pāriet teciņos, viņam savukārt tas nederēja, jo tādā ātrumā pasoļoti viņš nevarēja. Pēc 4h es vispār pasoļot vairs najaudāju, kaut kādi muskuļi bija izslēgušies, nācās pāriet pilnīgi uz skriešanu, ko arī sekmīgi izpildījām. Rogainings, tātad.

man arī batuts iesniga, un lapu kaudze [smuki] pazuda zem sniega

1) Man atkal ir 86kg. Drīkstēja būt mazāk, par 3...5...kg, jo taču vasaras otrajā pusē biju fiziskais aktīvists.
2) Joprojām varu uztaisīt galvasstāju. Līdzsvars un tā sajūta, ar kuru mierīgi un uzmanīgi paceļam kājas un iztaisnojam rumpi, tā palikusi. Pēc tam, kad nolaižamie zemē, galvā iezogas reibonis, nelāgs, vai, vai.

Rīt, ja gadījumā neguļat pl. 9.00, drīkst paturēt īkšķus, jo pēc divu gadu pauzes atkal skriešu diezgan oficiālu pusmaratonu. Šobrīd esmu stratēģiski pārēdies griķus, respektīvi, uzvedos kā priekšrakstos paredzēts iepriekšējā vakarā. Uz neko īpaši neceru, bet mazliet kņudina, nez kā būs atkal viss tas.

Kaspars Zemītis un Daumants Kalniņš. Runā, ka abi esot neglābjami darbaholiķi, tad attiecīgi arī var. Dūdieviņam visus locījumus izlocīt līdz pēdējam, nevis kā Grāvers vai Igo, kaut kā nomuļļā. Vai viens pats ar elktroģitāru Im.Ka. "Pūt vējiņus" salikt pa plauktiem (nu, tur bišķi ieraksts piedalījās). Jā, Zemītis ar elektroģitāru.

Tik tā Imanta Kalniņa runājošā galva kaut kā ne tāda ne šitāda. Problemātiskie teksti no kādreiz-puķu-bērna-tagad-jokaini-politiski-iekrāsota skan ar tādu stulbu zemtekstu. Bet mūzika laba, sevišķi tā mazākpazīstamā.

http://www.telegraph.co.uk/paralympic-sport/2016/09/13/rio-paralympics-2016-four-paralympians-run-1500m-faster-than-rio/

Kas tas tāds (para) vispār un priekš kam tas bija domāts, kāds vairs atceras?

Kopš jūlija, kā jau teicu esmu uzsēdies ričukam. Tā ka gandrīz visur braucu. Visur nozīmē visur, piemēram, arī no tusiņa mājās es braucu ar ričuku. Jo tā ir brīvība un tas, khem, ir tā kā veselīgi, ja arī pats tusiņš bija tieši tik veselīgs kā to varētu saprātīgi iedomāties. Vienā stundā nakts vidū esi no tuvās Imantas Berģos vai otrādi un tā tiešām ir brīvība. Šāda vaļība kopš jūlija man gadījusies apaļas divas reizes, kas nozīmē, man tiešām ir veselīgs dzīves veids, jo braukt ar ričuku gandrīz visur man nozīmē pieveikt savus 400 km mēnesī.

Viena [morāla] dilemma gan palikusi neatrisināta, tas ir, par riteņbraukšanu mērenā reibumā. Mērens ir tāds staipīgs jēdziens, bet nozīmētu, piemēram, pietiekošu(hehe) kontroli pār savām paša kustībām un maņām. Lūk, sevis paša jaunradītā ieraduma ietekmē - braukt visur - manī radusies pretošanās vēlme likumam un kārtībai. Līdzšinējā pieredze saka, ka riteņbraukšana ir pietiekoši drošs (galvenais, visiem citiem, izņemot varbūt mani pašu) veids nokļūt mājās no tusiņa, tak par to pienākas diezgan bargs sods. Krietni maigāks nekā autovadītājiem (tos visus cietumā bez žēlastības), bet tomēr - kāpēc? Bendējiet sevi, uz veselību, par to taču varētu nesodīt?

Tā kā cibā nekas interesants nenotiek, padalos ar vanabī riteņbraucēja prātuļoijumiem. Es tagad minos ar ričuku, jau apaļas 2 nedēļas katru dienu. Sanāk 35 minūtes uz ofisu un tikpat atpakaļ. Tas ir diezgan forši, bet iemetusies fantomsāpe. Sezonas uzsākšanas problēma bija zināma, un tā pēc 3 dienām pāriet, kā arī man ir velobikses. Lūk, fantomsāpe ir tad, kad arī sēžot diezgan ērtā ofisa krēslā, sajūta, ka riteņa sēdeklis turpat vien ir palicis. Tā kā visas šļaukas būtu aizspiestas joprojām. Jāgaida, kamēr pāries arī šis, vai jāiet pie sēdakļa regulēšanas konsultanta. Tā varētu būt jauna profesija, no tām, kuras vēl nemaz nav izdomātas. Apskata cilvēku speciālists personīgi un intīmi, un piemeklē optimālo velosēdekli, e?

Un vēl, dakter, man katru rītu vienā laikā pretī ripina riteņbraucējs, kurš arī pret kalnu laiž neminoties. Gan jau viņš (atšķirībā no manis) tūlīt kļūs resns un tizls. Un loģiski, kāpēc jāmin, ja baterija tīri labi velk? Pedāļi jau it kā ir, bet kāda jēga mīt, drīzāk jāpadomā, kā labāku trajektoriju līkumā paņemt. Tā es arī domāju, nevajag man to ē-velo, labāk lai pedāļi turpina ciskas jo cietas darīt. Tas ir skaidri jūtams. Bet skriešanai riteņbraukšana baigi maz palīdz, tas ir kādā citā dimensijā.

Koļegova piekrita, pareizāk, "esot piekritusi". Tas varētu nozīmēt, ka tā arī būs. Personas nopelnos galvenais ieraksts ir "spēja pastāvēt uz savu" gudrona dīķos.

Mēģinot atiet no subjektīviem momentiem (ierēdniecisku tekstu meistari man ļoga ceļus), faktiskajā daļā ir zināms, ka gudrona dīķi joprojām stāv apmēram turpat.
Kas vēl zināms:
- šobrīd prognozētās izmaksas ir 55M + tas, ko (ja) pietiesās par labu skonto.
- Skonto novērtējums izmaksu palielinājumam bija līdz 53M un dīķi tukši 2015. gada beigās.

Nu, tātad rundenī ir tiesa, un ja tur Skonto prasību atzīs par pamatotu (pirmā instance, bet tomēr), tad VID ģenerāles krēsls tāds šķobīgs izskatīsies.

Jo spēt pastāvēt uz savu, protams, ir neaizstājamākā prasme, kura visiem būtu jāmāk.

Atvaļinājums, tātad.

Lūk, īsais:

- Kindle manā vietā nopirka grāmatu, kuru es galīgi tā īsti negribēju, a tad izrādās, man nederīga kredīktarte palikusi (to pirms gada atstāju banko-mātei). Attiecīgi, tādēļ vai kā citādi, bet nokancelēt pirkumu nevar/nemāku. A tā grāmata stāv kindlē kā briedis. Kā man tas izdevās? Tagad amazone baigi grib lai es pareizo kredīkarti iedodu, lai manu naudu savāktu. A es kā aziāts - domāju, nav kredīkartes, nav naudas (amazonei), tak sirds dziļumos saprotu, ka par šādu joku uzraus uz desas, tipa nofenderēta e-grāmata sanāk, ne?

- Šodien ar diviem jaunāko klašu skolēniem devāmies vietējā velotūrē. Uz jūru (14km). Un atpakaļ (25km). Jā, tas ir iespējams, jo Rīgas meži tīra notekgrāvjus, un izplānotā maršruta vietā meža ceļu šķērso 3-4m dziļa tekne. Un tā atpakaļceļā (kas jau pēc plāna bija bik garāks), kad līdz mājām bija kiliomteri 2-3, Zušu purva apbraukšana prasījā +5km. Es domāju, tā ir slikta prakse, tā ar meža ceļiem (un velotūristiem) izrīkoties. Vot, tagad bija ceļojums ar Piedzīvojumu, kas nav nemaz tik peļami jaunāko klašu skolēniem.

Rīt atkal uz īstajiem laukiem, meži sauc.

Pieķeksējos apmierinātajos atvaļinājuma baudītājos.

Par Jāņa Vanaga personīgo dzīvi ir par maz zināms. Tas, ka viņš par to nav publiski žēlojies, vēl nenozīmē, ka viņš nav savā laikā ar rabarberiem kārtīgi atrāvies.

Ieskatīties ziņās kļuvis īpaši briesmīgi. Uzturēšanās atļaujas, bēgļi, genderisms (kas bļe?) noklāj teju visu infotelpu, tik pa brīdim no jucekļa izlien Belēvičs ar kārtējo sagrāvi, un Danīte ar kārtējo komunisma uzvaru. To vēl gribējās pieblist, ka DRO ir atļāvusies, iespējams jau piemirstu sīkumu, kura dēļ viņai būt jānonāk kādā wačlistē. Līdz šim neviens ministrs (manuprāt, pat Repše 2002. gadā nē) nemēdza tik skaidri pateikt "galvenais cilvēks, pantu atradīsim" kā to darīja DRO VID ierēdņu gadījumā. Rotācija uz probācijas dienestu ir diezgan elegants risinājums finanšu policistiem, kuriem pašiem jāsēž būtu (saskaņā ar publikas un DRO viedokli, domājams).

Un rubrikā "Par ko nez kāpēc ziņās nestāsta" (es "Rīgas ziņas", ja tādas eksistē, nelasu), Barona iela ir tīri labi braucama velosipēdistam, ja nu kas. Brauciens uz centru no šīs puses kļuvis labāks.

Es joprojām mazliet paskrienu, gatavojos meža stādīšanai (savas 1000 egles šogad atkal), un (tadā) atkal dziedu korī. Un tas pie tā, ka savas 40 stundas nedēļā atpogāju k-korporācijai un ar visu mājsaimniecību esmu pārcēlies uz jaunu mājokli. Te ir krietni vairāk meža, tāpēc pa tumsu īsti neskrienas, kā arī man gludie skrējieni it kā pierastāka lieta, bet savs labums arī mežam. Piemēram, pagājušnedēļ pašā meža vidū bija iebraucis tumšs golfs un tajā (khem, khem)...Bet mēs jau skrējēji, nevienu netraucējam, lai tak dara kur un ko cilvēki grib. Nu lūk, pirms pārcelšanās es tīri čakli saskrēju 100+km gan novembrī, gan decembrī, gan janvārī. Februārī vairs nē un martā arī vairs nē. Un vēl esmu sācis staipīties, jo (un varbūt tieši tāpēc) jūtos izcili tizls un esmu arī pirmoreizi apmeklējis masāžisti. To meistari ieteica viens no maniem slimākajiem senākajiem cīņubiedriem, un jāsaka, viņa to savu darbu prot. No matu galiņiem līdz papēžiem.

Korī, savukārt, pēc savu 10 gadu pārtraukuma, jūtos pieņēmies spēkā un saprašanā. Tos bumbulīšus lasīt joprojām nemāku, bet kad apgūstu materiālu, tad tak skan tā ka nu tikai. Sev jau toč jumtu rauj nost. No reperturāriem mani diezgan daudz kas vairs neiedvesmo, ne tur Gaiziņš latvju milzis, ne tēvreizi dziedāt īpaši neprasās, bet lauztās priedes un kaut ko šitādu - kaifs pilnīgais:

Pa rožainajām sapņu straumēm
Un spožā zelta laiviņā,
Tērpts baltās, glītās linu drānās,
Es iros debess gaišumā

Man zaļi lauki pretī smaida,
Viss saskanoši mirdz un zib;
Tik turp, tik turp, uz jauno dzīvi
Sen nokļūt mana dvēsle grib.

Nez viņi tajos laikos lasot arī domāja, ka autors varētu būt vielu ietekmē?

Man rūp divas lietas: pilnīgs tukšums uz ielām reģionos un nu jau tā uz aci arī metropolē (1), solidaritātes demonstrējums fāterlandei (2). Lūk, šo abu dēļ velkomisms ir ja ne glābiņš mūsu, tad vismaz dažu problēmu mazinātājs.

Skaidrs, ne jau sīrieši apmetīsies pamestajās kolhoza slaucēju kojās, un vērs vaļā dieszin kādas rūpnīciņas pussaburkušajos traktordarbnīcu boksos. Runa vien par to, lai vismaz Rīgā pēc kāda brīža sāktu izzust tas tukšums, kas visur iezogas. Jāielaiž būtu kādi tūkstoši 10, tad pēc gada no viņiem kāds 1 tūkstotis varbūt vēl būtu palicis, un tas jau tīri ok, ar visiem jau izgudrotajiem integrācijas iemauktiem un tiem, kurus vēl izgudros, tiksim pie jaunām kebabnīcām vismaz, un tas nav slikti. Drošības policija un SAB no šī tūkstoša katru vienu varētu kārtīgi pieskatīt vismaz sākumā. Pārējie 9 tūkstoši būs prom nākamajā dienā pēc brīvas kustības iegūšanas EU.

Un Angela būs priecīga par mūsu kvotas pārpildi, un, ja Angela būs priecīga, tad arī mums būs priecīgāk. Starp citu, ja nu būtu tik traki pie viņiem visu laiku, kā Ķelnes centrālajā laukumā jaungada naktī, pie mums drīz vien nonāktu savs miljons pašu vāciešu ar saviem uzkrājumiem un ordnungu. Un tas gan būtu viens numurs. Bet te es bišķi aizsapņojos. Svarīgais, ka bez Angelas un (jo īpaši) Baraka labvēlības mums alternatīva ir tāda, kuru skaļi pat izteikt īsti negribās. Piebildīsim, ka joprojām spēkā ir sauklis "dzīvojam interesantā laikā", tas ir šobrīd varam vērot to, kas notiek kaimiņu karalistē. Un vēl interesantākas lietas (atļausimies tā teikt) mums ir priekšā, jo daudzi no mums (nu, tiem, kam tagad ir ap čēesmit) redzēs kāda būs krievija pēc vvp.

Velkomismam ir arī nepārprotama idejiska "nepilnība", ko pamanām pasekojot līdzi iedzīvotāju skaita rādītājiem āzijas/āfrikas valstīs. Te nav vairs runa par Ķīnu, Indiju, Indonēziju. Piemēram, Pakistānā dzīvo ne daudz ne maz - 180 miļooni iedzīvotāju. Un, dārgie draugie, jūs noteikti esat dzirdējuši par valsti Bangladešu - es pats vēl atceros, ka programmā Vremja viņu laiku pa laikam pieminēja. Neatceros, kādā kontekstā precīzi, bet noteikti par kapitālisma un/vai trešās pasaules valstu iedzīvotāju sūro likteni. Lūk, šīs fenomenālās valsts teritorija ir apmēram kā Latvijai un Lietuvai kopā, un tajā dzīvo šobrī apaļi 167 miļooni, kas ir vairāk nekā Krievijā. Kā tas ir iespējams, tas ir vienīgais jautājums, kas nāk prātā. Droši vien tas nav iespējams mūsu klimatā, bet vienalga, nav īpašu šaubu, ka tur dažādas šo cilvēku tiesības tiek ļoti skarbi pārkāptas krietni lielākam iedzīvotāju skaitam, nekā Latvijā un Lietuvā kopā vispār ir iedzīvotāju. Piemēram, tiesības uz iztiku un mājokli (kur viņi, pie joda, tur dzīvo???) Attiecīgi, radikālam velkomistam būtu jāpieļauj, ka te drīkst droši ierasties visi pasaules bēdubrāļi, kas nozīmē, arī šejienei ir jākļūst par tādu pat bēdu ieleju, kā turiene. Feil. Un vēl pazīstamāki piemēri - Vietnamā dzīvo apmēram 90 M iedzīvotāju, Filipīnās - 100M, kas ir krietni vairāk nekā Vācijā.

Attiecīgi, Latvijas bēgļu kvota ir kaut kas ļoti tāls no jebkā, ko uzskatīt par problēmu. Interesantā laikmetā dzīvojam, interesantā!

Sēžam te ziņās, rietumu un austrumu, labprāt saprastu, kas notiek. "Nav stabilitātes", protams,(1) bet nu jau tik tālu, ka pat tuvāko pagātni saprast ne tuvu vairs iespējams, kur nu vēl tagadni vai pasargdies kaut ko uz priekšu.

Te piemēram britu zinātn galvenais diplomāts (BGD) saka, ka kāds ar vienu zvanu varot izbeigt karu Sīrijā. Un redz, pirms kāda gada tāda pati spēja viņam tika piedēvēta cita kara sakarā. Čaka Norisa asaras, starp citu, ārstē vēzi, bet tas nu tā, gan jau BGD zinās uz kurieni tieši ir jāzvana, lai apturētu to karu. Es gan teiktu, ka BGD ir Vienkārši Kaut Ko Pateicis.

Citās ziņās, šobrīd varētu būt mēreni pārpildītas visas kravas prāmju līnijas no mūsu teritorijas uz jebkuru vietu uz rietumiem no Polijas (vai uz Zveidriju). Ja tādu pasākumu varētu ātri uzsākt un pabeigt, prāmja līniju bizness kādu brīdi būs ienesīgs. Uzsvars uz "pabeigt", jo skatīt punktu (1).

Respektīvi, tādā BGD manierē varētu pilnīgi droši apgalvot, ka mēs pārskatāmā laikā (hehe):
1) ieraudzīsim Kurdistānas dzimšanu
2) slēgsim Latvijas dzelzceļu virzienā austrumi-rietumi

iedzērām ofisā jaunās valdības sakarā darbadienas vidū

Vakar braucu ar kalnu riteni pa Smiltenes trasīti. Tā sarkanā trase ir diezgan ekstremāla, varētu pat teikt, izbesīja riktīgi. Kāds tur pacenties pa katru graviņu turp-atpakaļ n reizes maršrutu izvilkt. Nēnu, bija jau skaisti, un pārsteigums, ka tur tāds reljefs. Bet ja brauciet, tad labāk pa zilo.

Un pēcpusdienā pirts neaizsalušā ezerā. Pēc ilgiem laikiem sanāca pilnīgi skaidrā un bez paģirām iet pirtī. Lieliska sajūta.

Tikko arī apaļš 1K km noskriets, pateicoties pēdējiem 2 mēnešiem. Tā kā viss štokos, nav pat īsti ko apņemties uz nākamo gadu, tur par riepu vai ko tādu.

1% no 45mljrd ir 450 miļooni. Tā ir tīri pieklājīga summa ikdienas dzīves vilkšanai, ja nu kas. Premjerlīgas klubus pirkt un megajahtas būvēt gluži nevarēs, bet uz futeni aiziet un izbraukt jahtas kurīzā var atļauties vai cik. No otras puses. Tas labi tomēr, ka tiem, kam ir tik daudz, neienāk prātā kāds pavisam ekstravagants labdarības projekts, piemēram izmaksāt katram planētas iedzīvotājam 5 USD. Tas būtu baigi feini, visa planēta dodas uz bankām, un stāv rindā pēc sava cukerberga piecīša. Vēsturē notekti tas ieietu, a tagad, nez, aizmirsīs par viņu kopā ar feisbuku (gan jau tas arī kaut kad notiks).

Pēc 1 mēneša darba čaklas skriešanas šodien beidzot bija sajūta, ka solī atsperīgums atgriezies, pulss klausa un 16km lēnais tiešām nesagādāja neko piepūlei līdzīgu. Gan jau ātrums arī parādīsies (trūkst kādi 30 s/km, lai atdabūtu to, kas pāris sezonas iepriekš bija pilnīga norma). Pie tam, tieši novembra vidū ir apaļi 100km. Tāpat kā pērn esmu apņēmies 100km noskriet katrā ziemas mēnesī (novebmrīs-februāris). Pērn nesanāca.