Obser Ver - Post a comment

Es joprojām mazliet paskrienu, gatavojos meža stādīšanai (savas 1000 egles šogad atkal), un (tadā) atkal dziedu korī. Un tas pie tā, ka savas 40 stundas nedēļā atpogāju k-korporācijai un ar visu mājsaimniecību esmu pārcēlies uz jaunu mājokli. Te ir krietni vairāk meža, tāpēc pa tumsu īsti neskrienas, kā arī man gludie skrējieni it kā pierastāka lieta, bet savs labums arī mežam. Piemēram, pagājušnedēļ pašā meža vidū bija iebraucis tumšs golfs un tajā (khem, khem)...Bet mēs jau skrējēji, nevienu netraucējam, lai tak dara kur un ko cilvēki grib. Nu lūk, pirms pārcelšanās es tīri čakli saskrēju 100+km gan novembrī, gan decembrī, gan janvārī. Februārī vairs nē un martā arī vairs nē. Un vēl esmu sācis staipīties, jo (un varbūt tieši tāpēc) jūtos izcili tizls un esmu arī pirmoreizi apmeklējis masāžisti. To meistari ieteica viens no maniem slimākajiem senākajiem cīņubiedriem, un jāsaka, viņa to savu darbu prot. No matu galiņiem līdz papēžiem.

Korī, savukārt, pēc savu 10 gadu pārtraukuma, jūtos pieņēmies spēkā un saprašanā. Tos bumbulīšus lasīt joprojām nemāku, bet kad apgūstu materiālu, tad tak skan tā ka nu tikai. Sev jau toč jumtu rauj nost. No reperturāriem mani diezgan daudz kas vairs neiedvesmo, ne tur Gaiziņš latvju milzis, ne tēvreizi dziedāt īpaši neprasās, bet lauztās priedes un kaut ko šitādu - kaifs pilnīgais:

Pa rožainajām sapņu straumēm
Un spožā zelta laiviņā,
Tērpts baltās, glītās linu drānās,
Es iros debess gaišumā

Man zaļi lauki pretī smaida,
Viss saskanoši mirdz un zib;
Tik turp, tik turp, uz jauno dzīvi
Sen nokļūt mana dvēsle grib.

Nez viņi tajos laikos lasot arī domāja, ka autors varētu būt vielu ietekmē?