Obser Ver - Post a comment

Kopš jūlija, kā jau teicu esmu uzsēdies ričukam. Tā ka gandrīz visur braucu. Visur nozīmē visur, piemēram, arī no tusiņa mājās es braucu ar ričuku. Jo tā ir brīvība un tas, khem, ir tā kā veselīgi, ja arī pats tusiņš bija tieši tik veselīgs kā to varētu saprātīgi iedomāties. Vienā stundā nakts vidū esi no tuvās Imantas Berģos vai otrādi un tā tiešām ir brīvība. Šāda vaļība kopš jūlija man gadījusies apaļas divas reizes, kas nozīmē, man tiešām ir veselīgs dzīves veids, jo braukt ar ričuku gandrīz visur man nozīmē pieveikt savus 400 km mēnesī.

Viena [morāla] dilemma gan palikusi neatrisināta, tas ir, par riteņbraukšanu mērenā reibumā. Mērens ir tāds staipīgs jēdziens, bet nozīmētu, piemēram, pietiekošu(hehe) kontroli pār savām paša kustībām un maņām. Lūk, sevis paša jaunradītā ieraduma ietekmē - braukt visur - manī radusies pretošanās vēlme likumam un kārtībai. Līdzšinējā pieredze saka, ka riteņbraukšana ir pietiekoši drošs (galvenais, visiem citiem, izņemot varbūt mani pašu) veids nokļūt mājās no tusiņa, tak par to pienākas diezgan bargs sods. Krietni maigāks nekā autovadītājiem (tos visus cietumā bez žēlastības), bet tomēr - kāpēc? Bendējiet sevi, uz veselību, par to taču varētu nesodīt?