Obser Ver

Fire drills, kā zināms, ir korporatīvās ofisa ikdienas simbols, kopā ar "attīstības pārrunām", kuras notiek apmēram vienlīdz bieži. Šodien sanāca praktiskā nodarbība mājas apstākļos, ar realitātei tuvām dekorācijām.
Mājā ir dūmu detektori katrā dzīvoklī, bet pirms šiem detektoriem dūmus detektēja mājsaimniecības mazie deguni. Tad konstatējām, ka dūmi nāk no ārdurvīm, un aiz ārdurvīm šo ir krietni daudz.

Te sākās īstais faiedrils. Jauniešus palēnām pārņem panika. Tiek pieņemts lēmums evakuēties. Līdzi ņemamās lietas: maks, mašīnas atslēgas un telefons. Un kaķis. Visi saģērbušies, un tad kādam jādodas izpētīt iespējas evakuēties. Izrādījās, mājas konstrukciju īpatnību dēļ, stāva koridorā dūmi nāk caur kādu šahtu. Attiecīgi, nekādu sarežģījumu - godīgi neizmantojot liftu soļojam no sava ašpadsmitā stāva lejup. Kāds bija aizsvilinājis pastakastīšu telpā kaut ko, iespējams, kastēs samesto papīra reklāmu spamu. Varējām pavērot ugunsdzēsējus darbībā.

Rezumējot:
1) ļoti efektīvs faiedrills, ļoti daudz ko sapratām, cerams arī jaunieši. Pašam prieks par līdzi paņemto komplektu. Izņemot kaķi, viss ir ļoti noderīgs jaunas dzīves tūlītējai uzsākšanai, pat ja esi trenuškās.
2) šo sliecamies ieskaitīt kāda huligāna helovīna sveiciena vietā, un tā kā man viņš(helovīns) īpaši nepatika līdz šim, tagad un turpmāk man viņš aktīvi riebjas.

Tagad jāvēdina dzīvoklis.

Vēl noteikti varētu dekriminalizēt bēgļu ievešanu pār robežu. Atstāt to tāda puslegāla rūpala statusā, kā prostitūcija, piemēram. Ja tu sāksi kaut kādus ar stroķiem, narkotikām un kontrabandu ievest - ņemam pie pakaļas, bet ja pa kādam bariņam izbadējušos vjetnamiešu, darbojies vien. Tāpēc, ka tas "veicina nodarbinātību un dod ienākumus iedzīvotājiem" depresīvajos pierobežas rajonos un nekādīgi neietkmē šejienes personālsastāvu. Un tad vēl vajadzētu noņemt no šosejām tās robežsargu kontroles, lai klientu apmierinātība labāka. Nu jau kādu pusgadu vidzemes pusē robežsargu brigādes redzamas dežūrējam un stādinām nost busiņus šosejas malā, sevišķi ar tonētiem stikliem.

To pirmo sīrieti, kurš-kad mūsu sētiņā [beidzot] ieradīsies, to tad cerams visi izpētīs visos iespējamos veidos. Safotografēs, safilmēs, nointervēs dzīves stāstu septiņās iepriekšējās paaudzēs un atrādīs visi sortāli, dienas, vakara (nez, tādi vēl pastāv?) laikraksti un visa veida anālītiski tv raidījumi.

Kāpēc bēgļu kvotas nedalīt proporcionāli iedzīvotāju skaia samazinājumam? Proti, mūsu kvota būtu savi 10-20 tūkstoši tā uz rāvienu, un tā tālāk katru gadu. Uzmācīgais tukšums ārpus 50km rādiusa no Rīgas un dažām citām pilsētām (ar mazāku rādiusu) rādās krietni lielāks drauds visos iespējamos termiņos. Ne jau tikai pagastos, arī sava laba trešdaļa Rīgas centra māju, kas tukšas, ir labu labais pagaidu miteklis. Skaidrs ka pagaidu, jo pie pirmās izdevības daļa (nezināma gan, bet domājams krietni liela) būs tālēs zilajās no šejienes prom. Tie daži, kas paliks, būs metušies rasu sajaukšanās dejā ar tiem pašiem tūdaliņiem un vaidelotēm, kuriem tad vien atliktu pieskatīt savas otrās pusītes, lai nekādi te geto (kādi vēl te geto?!).

Paskatamies ziņas no saeimas, un viss nolaižas.

Izbraukājām Vāczemi. Berlīne, Švarcvalde, Prāga un tad ar nakšņošanu Polijas dienvidu galā mājup.

Tātad, no Rīgas līdz Berlīnei tiešām vienā dienā var aizripināt, ja sākam 6.00, un tad čakli čakli. Zafira 1.8 ar 160K noskrējienu un 5 pasažieriem (3 īsie) nav gluži bāņu pavēlnieks, bet ar 110-120 var diezgan labi un tālu tikt. Vecā mīkla Lomža vs. Balistoka palika neatrisināta. Iespējams, ka šobrīd pareizāk ir Lomža, jo tur gandrīz nav remontu (a balistoka - varšava lielā daļā ir viens būvlaukums), bet pēc gadiem 2-3 no Balistokas līdz Varšavai varēs ļoti jau nu ērti aiztikt. Un jā, vecums dara savu, pēc savām 6h pie stūres sāk vilkt kāju, tā, ka nekur dēties.

Ceļojuma suksess sanāk nejauši. Aizbruc tu uz Vāczemes dienvidu galu, palūkot kalnus un tā, a trāpi pilsētiņas vainfestā. Tā, ka no naktsmītnes ašā solī aizčāpot. A tur pūtēju orķestri, un trinkhalles, kurās pa 2-3 naudiņām glāzēs lej vietējos zektus, sekko un arī visu pārējo.

Un tad atpakaļceļā ripinam no Prāgas uz nejauši iebukingoto naktstmītni Polijas nomalē. Vieta saucas: Szczawno-Zdrój (ej nu sazin, kā izrunāt, patiesībā, jau tā ir Salzbrunn). Tur ir pagrūti aizkļūt, vismaz no Prāgas puses mums bija pagrūti. Pa ceļam likās, nakšņosim gaterī, vai fermas augšstāvā. Tak tur viss mieralaiku spožums gandrīz neskarts saglabājies. Viesu nams 4 stāvu villā, un 5 vietīgais numurs izveidots mansardā, uz saviem kvadrātiem 80, ar klubkrēslu labierīcību telpā. Un brokstīs bez visa pārējā auksto uzkodu galdiņš… Ja kas, izskatījās, ka šobrīd Polijā varētu būt lētāk viskautkas, nekā šeit.

Ā, pie mums te arī ir karsti, tā rādās.

Kaķis bija pazudis, ticis apraudāts (bez kādām pārnestām nozīmēm), un tad cēlās augšā. Atgriezās pēc divām dienām, kad jau lauku kaimiņš nešaubīgi bija iekvalificējis kaķi lapsas upurī, un daži veiglāk ietekmējami prāti sāka nešaubīgi šo versiju uzskatīt par galveno. Tāds apātisks gan atgriezās, ne uzreiz pie bļodas metās, ne kā. Vetārsts izņēma ērci, izrakstīja līdzekli smaganu iekaisumam un iedeva 4 maišeļus citu barības veidu, izmēģināšanai, kurš labāk garšos.

Paviršā vērotāja piezīmēs vēl jāpieraksta, ka Grieķijas sarunām vienmēr atrodas nākamais termiņš kurā "viss izšķirsies". Piemēram, šodien atkal termiņš ir rītdiena. Nez, ko tur var paspēt, ja naudu vajag uz 30. jūniju? Es grieķiem dotu naudu tikai pēc visu reformu apstiprināšanas parlamentā, kas kā saprotu, nemaz i sācies nav un nav arī skaidrs, vai kas tāds būs iespējams. Un arī tad vēl būtu kādu laiku jāpavēro, vai tie gudrinieki nebūs fikciju izstūmuši cauri.

Nesekoju pārāk cītīgi, bet grieķu šībrīža koalīcija vairāk iedalāma viltīgos populistos, ne stratēģos-intelektuāļos. Ar dīvainīšu piesitienu, jo uz Varufaka fona arī Repše izskatās pēc pilnīgi normāla džeka. Rādās, ka viņu vienīgais panākums būs bijusi uzvara savās vēlēšanās. Grieķiju tas vairs neglābs, ja arī "troika" beigu beigās nolemtu viņus "glābt" ar vēl cikturtiem jardiem, kurus tūdaļ samaksāt kredītu maksājumos.

Nu i sūdu, kā saka. Ja grieķis ir gatavs nobalsot par konceptu "parādus atdod lohi", tad labāk droši vien ar tādiem vienā zonā neatrasties. Tie 300 jardi viņu parāda, tie ir pajāti (ar defoltu tūlīt, vēlāk vai nekad, viens pīpis), un nez, vai mūsu nomales nodokļu maksātāju tas skars. Katrā ziņā diez vai tuvu tādam mērogam kā parex glābšana. Un vēl, paskatīsim, vai dabā eksistē kaut kas līdzīgs "domino efektam", tas man līdz šim šķitis neizglītotu ekonomistu izdomāts trusītis, kuru izvilkt brīdī, kad pats vairs nesaprot, ko runā.

Mežs - tur jau nosaukums visu pasaka priekšā - ir agresīvi mežonīgs, mežonīgums tīrā veidā. Viņš nedomā par to, kā uzsildīt krāsns mūrīti, pirts akmeņus, vai pareizi sadalīties grillēšanai derīgās oglēs. Mežs par to nezina ne vella, viņš negrib nevienam būt noderīgs, tāpēc aug pats sev zināmā veidā un nolūkā.

Iegūt sev svarīgo "delta-Tē" no meža prata gandrīz jau mērkaķis, pirms vēl par cilvēku bija nosaucams, un, procedūra līdz mūsdienām ir ieguvusi savas modernas iezīmes, gan arī saglabājusi virkni labi pārbaudītu piegājienu. Koka sazāģēšana trīsmetrīgos gabalos ir pirmais solis entropijas mazināšanā, gandrīz kā pirmā valga uzmešana mežoņa muskuļainajā kaklā. Viņš pretojas. Zāģētie koki negribīgi kraujas kaudzēs, līkie stumbri rada tukšumus līdz pat pusei no dienišķā stera. Ar lieljaudas tehniku viss daudz maz nostājas savās vietās, vai vismaz arājiņā pagalmā-malkas placī. Te darbs ir elektrificētam vai vismaz ar iekšdedzi apgādātam mehānismam, un, rau, mežonis ir krietni jau savaldīts ar iemauktiem un sakām. Tālāka mehanizācija jau ir ar mērenu eksotikas piegaršu. Piskars arhaisko skaldīšanas gājienu ir novedis līdz sava veida pilnībai, ja vien šo cēlo jēdzienu var attiecināt uz trulu koka dauzīšanu, ar dizainiski efektīva dzelzs-plastmas objekta palīdzību. Taču tikai šķūnīti akurāti sakrautas malkas grēdas rada to "tagad viss ir taisns" brīnumu.

Daži mēneši kaltēšanas, un mežonis ir kļuvis par čaklo zirdziņu, kas rātni strādā krāsnīs, krāsniņās, plītīs, kamīnos un grillos.

Tas brīnums, kas sākās mežā.

Kāpjot lidmašīnā, ieskatīties acīs pilotiem. Abiem.

Vispār jau frau Angela par to brīdināja, bet tagad iezīmējas skaidrāk. Normadnijas formāta sarunas - visnelietderīgāk iztērētais ļoti aizņemtu cilvēku laiks.

Janvārī pāri par 160km, tas lūk jau ir nopietni. Ja vēl februārī sanāks, tas būs pieteikums uz Rīgas klasiku (maijā, 42K). Labākais, ka iekšējā sajūta ir būtiski stiprinājusies. Jebkuri laikapstākļi janvārī izrādījās piemēroti skriešanai, kā atceramies, nekādi maigie subtropi te janvārī nebija vis. Vienīgi sals zem -5 nav vēl šosezon nav gadījies skriešanas laikā, te to situāciju varētu glābt jaunā flīsa jaciņa, viegla un silta. Tik tā sajūta, ka saņemšanās uz ikpārdienas skriešanu (ar to ir pietiekoši ļoti labai treniņu programmai vismaz pusmaratonam, varbūt arī kaut kam nopietnākam) var izzust, bez iemesla un brīdinājuma.

Ciba ir laba, jo var patīt atpakaļ un paskatīties pierakstus. Oktobrī apņēmos skriet 100km/m visu ziemu. Protama lieta, ka pat ne oktobrī, ne arī novembrī un decembrī savus 100km nesaskrēju. Uz janvāri ir tīri laba cerība (tuk tuk tuk), neraugoties uz stipri viduvējo laikapstākļu piemērotību šim sporta veidam autdorā. Man tagad ir aš 84kg, tas ir savi 3 nevajadzīgi, varbūt visi 5, bete ja no krītās zem 80, kas it kā atbilstu manām proporcijām (tur bija kaut kāds indekss), tad sāk salt pirksti ikdienā.

Vēl man ir biļetes uz Parīzi martā. Ieraudzīšu Parīzi.

Man arī satīra principā riebjas, bet ne jau tik ļoti...

Neesmu pievērsis uzmanību, kā veikalos tiek atrisināta preču iekšā ienešana. Pēc vektoru lauku teorijas, ienākošajai plūsmai būtu jābūt apmēram tādai pašai, kā izejošai, vismaz integrējot pa kādu laika nogriezni. Bet kā tas iespējams nogrieznī datums 31.12.nnnn bez padziļinātām zināšanām mazumtirdzniecībā nav izprotams. Tur taču ik minūti iznes ārā maisu maisus, tas piemājas mazajā rimčikā, ar nieka 5 kasēm.

Tā lūk, par cik pēc ilgiem gadiem jaungadu izskatās sagaidīsim kādā puspubliskā pasākumā, tad man jau vajadzēja vien mazu spainīti dimdiņkāpostus. Visas 5 kases arī godīgi darbojās, un rindā bija jāstāv ne vairāk par 5minūtēm.

Visiem laimīgu!

Tā jocīgā sajūta, kad autoserviss atsūta sms ar apsveikumu vārda dienā, kas pilnīgi noteikti nav mana vārda diena.
Paskatamies kalendārā, par ko tad viņi mani noturējuši un uzzinam, ka šodien ir sievas vārda diena...

Eju pa ielu, nevienu neaiztieku, pretī brauc busiņš ar kaut kādas lugandonas vai tur dē-en-er karodziņu izkārtu. Sagaidīju, kamēr apstājas pie loksofora, nofočēju (tā lai numurs redzams un roža pēc iespējas), un aizsūtīju uz drošības policijas e-pastu. Ja nu tur kādam noder...

Ūdens! Ūdens atgriezies mūsu kišlakā stāvvados!

Kā lai noņem tremoru, kamēr santehniķis maina stāvvadus?

Siguldas pusmaratons ir no vienas puses ļoti smeķīgs, bet tuvu mājām, un neveido pietiekošu pusmaratona notikuma sajūtu. Un oktobrī starpsezona dara savu un nesanāk tik labi skrējieni kā septembrī. Šajā brīdī skrienam sezona faktiski ir noslēgta, nekā pat tuvumā pērn vai aizpērn spētajam nav izdevies sasniegt. Ne treniņos, ne trasē. Nē un cauri.

Par treniņiem, tur vienkārši jāvelk čības un jāskrien, sakiet? Jā, tieši tik vienkārši. Lūk, dažas vienkāršas lietas dažiem nav bijis pa spēkam, vismaz ne apjomā, ar kuru palepoties. Tāpēc pienācis brīdis kaut ko apņemties. Noskriet 100km katru ziemas mēnesi - novembrī, decembrī, janvārī, februārī (oktobrī gan jau izdosies). Redzēsim, cik tas vienkārši sanāks. Novērots, ka pārnākot no korporatīvās druvas, vakaros izkustēties no dīvāna ir smags izaicinājums. Šeit velk uz problēmas saknes cēloni.

Tagad man ir apaļi 30 pusmaratoni un nelielas skriešanas paģiras. Pēc sacensībām vienmēr stīvas kājas, smaga galva un dīvāns-mans-draugs (un tērvetnieks).