Obser Ver

Sūds tā koziola intervija pleibojā. Salasījies tviterus, speciāli nopirku. Zemē nomesta nauda.

Vienīgi par himnu piekrītu, nevis slinkojot ir saudz labāka.

Mums te makrorajonā iekšpagalmu trotuārus un iebraucamos ceļus ar betona bruģīti noklāj, diezgan lielā mērogā, es teiktu. Tā kā manu pagalmu, protams, neviens droši vien pat netaisās pārbūvēt (bet derētu, proatms), aizdomājos, vai tā drīkst? Rādās, pašvaldība (kurš gan cits?) iegulda naudu privātā īpašumā, ne? Vai iekšpagalmiem īpašs statuss šajā sakarā dots? Tā jau tikai sagadīšanās, ka vēlēšanas te degungalā, trotuāri jau ir forša lieta, un urbim ar usīti manā šortlistā nonākt tāpat nav nekādu cerību.

Visu laiku idiotiskākais priekšvēlēšanu sauklis ir "krievi nav problēma". Izskatās pēc īpaši padlas "komunikāciju stratēģijas" - saucējs pats izdomā, ka ir tāda problēma, liek noprast, ka tā domā citi (patiesībā, dod mājienu, ka citi domā, ka viņš ir problēma), un sāk saukt, ka tā nav problēma. Šis ir daudz atbaidošāk par krievi nāk un latvieti nepadodies, kuriem apakšā nekādu slāņu vispār nav. Tas tā, starp citu, pēc apmēram mēneša ir vēlēšanas, saeimas vēlēšanas. Saprotams tak, problēma nav krievi, problēma ir krievija, bet tāda problēma ir diezgan daudzām valstīm tuvām un ne tik tuvām (un mums te lokāli pagaidām rādās diezgan pieciešams sadalījums).

Tas ir ķecerīgs domu gājiens, bet, iespējams, Labāka Cerība uz ilgu un laimīgu nākotni būtu ja tā valsts sabruktu. Cerams, par sarkano podziņu paspēs parūpēties baraks, mums atliks vien pastāvēt uz robežas, lai kāds pūlītis izbadējušos pleskavas desantnieku te nejauši neieklīst. Un tad jau galvenais būs nenogulēt pleskavas apgabala valsts mežu privatizāciju (skvažinas jau būs savācis baraks kopā ar sarkano podziņu). Tad vēl svarīgi piezīmēt, ka šobrīd par šo jocīgo scenāriju pilnīgi nekas neliecina, vien skaidrs, ka pēc 20+ gadu pārtraukuma gaisā ož pēc kaut kā. Toreiz neviens nenojauta, ar ko viss beigsies, bet tā arī vienīgā analoģija ar tekošo.

Tātad pēc mēneša vēlēšanas, un šoreiz sajūta, ka "nav par ko balsot" nozīmē pamatīgu soli kādā pavisam nelāgā virzienā.

Kuldīgas pusmaratons, pēcāk 2h pastaigāšana pa pilsētu, iestaigāšana divos krodziņos un brīvdabas kino. Tur rādīja fotoplenēra kopsavilkumu, kur kādi jaunie un perspektīvie bija startējuši, a būtu gribējies kādu [vecu] pārbaudītu redzēt. Nekas, toties tieši virs ekrāna bija mega mēness - apaļš un spožs. Krodziņi Kuldīgā labi, ne tā kā Rēzeknē. Gan metropole ar pusmaratonista vakariņām, gan pagrabiņš ar desertu. Un vēl Jēkaba sētā bija mierīga dusa, ciešamas brokastis un tad ašs brauciens līdz Jūrkalnei, uz Īsto Jūru.

Ar skriešanu ir tā jocīgā sajūta, ka pērn un aizpērn sasniegtais līmenis ir kā līdz plutonam, bet azarts mačos no tā nemazinās. Rezultātos redzams labi atstrādāts skrējiens uz vietas.

Tagad klausos Ingus Pētersona vecās dziesmas jūtūbē, sāku ar varavīkstni un sērfingu, jaunās jau viņam nekādas nav..?

Viens pats mājās, šķiet vairākus gadus nekas tāds nav gadījies. Uz vienu vakaru. Nevar saprast, ko tagad darīt. Palikt bišķi ilgāk darbā un iziet paskriet varētu arī parastā dienā, bet ko tādu sadarīt šovakar?

Vakar bija sanācis, ka uz savu rūrālo nostūrīti nokļūt bija šādi tādi ierobežojumi. Attiecīgi prasījās pēc būtiskas kompensācijas, ka nevar visu dienu mērcēties saldūdenī. Kompensācijā sanāca sālsūdens.

Esmu jau mēreni pavecs nūģis, attiecīgi, skeptiķis par mūsu teritorijas atpūtas (un ne tikai) nozares infrastruktūras kapacitātes spējām pīķu brīžos, tādēļ līdz pēcpusdienai tika kaldināts Plāns. Apšuciems (siltais ūdens esot ielaists īpaši kurzemes līča rajonā). Maršruts pa Liepājas šoseju līdz Kalnciemam (sargies, dēliņ, Jūrmalas un jaunā viļņa!), tad Smārde, Klap-kalnciems un tad jau pēc apstākļiem. Līdzi divi ķekari banānu un pāris l krāna ūdens (sargies piejūras veikaliņu/tirgotavu/krodziņu!). Lūk, ap 16.30 Klapkalnciemā varēja noparkoties, savu 3min gājienā līdz jūrai, tad arī pievienojāmies tiem simtiem tūkstošu domubiedru, kas atzina šo par labi pavadītu laiku. Šis notikums ir pieminēšanas vērts dēļ to ūden. diez vai jelkad iepriekš ko tādu ir gadījiēs sajust, piemēram, Horvātijā pērn jūlijā bija stipri pavēss, salīdzinājumā.

Un tad vēl vakara treniņpusmaratons, ar finišu apmēram pl. 0:30.

Tas, ka laba daļa publikas nav latvieši bija skaidri redzams jau pirms koncerta. Arēnā bira iekšā visādu krāsu un acu formu jaunieši un bērneļi. Tieši blakus sēdēja divi resni japāņu(?) puisīši, savos poda vāka izmēra dandroīdos brovsēja piejamos vifijus. Resnākais no viņiem otrajā daļā aizmiga, uzgūlies man virsū, savam vecumam netipiski skaļi krāca (parkomantas?). Starplaikā japānīši aiz muguras burtoja un mācījās "kurzemniece man solīja".

Ja publikā ir sava trešdaļa ne-latviešu, ovācijas un sajūsmas spiedzieni sākās no māklsinieku uznākšanas brīža. Viņi to bija pelnījuši. Sāmu folksongs gan tikai viens, un man īsti neaizrauj pats-priekš-sevis-komponējis žanrs (Što eto u vas za repartuar takoi, a?!), bet aranžēriju meistari viņi ir pa īstam. Tagad dilemma, vai pirmdien iet arī uz kings singeriem.

Atvaļinājums ir cauri, iejāņots tika normāli. Vispābā, šajā vecumā nodarboties ar organizēšanu likās neiespējami sarežģīts uzdevums, kuram tā īsti nemaz "nesanāca pieķerties". Labi, ka pastāv vēl tādi cīņubiedri, kas piesakās paši un tad arī visi ierodas. Un nekurn lienot no telts ārā +8 grādos un visas nakts lietū. Ugunskurā bez tiem dažiem steriem kokmateriālu atlikumiem, tika nozūmēts arī pamatīgs oša resgalis un spainis atrabotkas. Tas saucās, "pielejam ugunij eļļu", bija jautri.

Labi, ka pēc tā visa bija īsā darba nedēļa.

Stīvums locītavās, mazs pālītis, kā jau pēc normāla pusmaratona. Nekāda klasika nesanāca, sanāca normāls sīznvorsts pusmaratonā. Neko tur vainot nevar, apstākļi labi, pasākums skrējējam noorganizēts pieklājīgi, pirms starta pat tualetes visiem tika bez rindas. Šoreiz sāku ar labu rezervi, visu laiku arī bija sajūta, ka tā rezerve ir, a pulss tas trakais, nemaz neatzīšos, cik rādīja (baigi daudz kretīnam manā vecumā, jā). Pēdējos pāris km, bišķi jau noplīsu. Jāsāk jēdzīgi trenēties un tad jau.

Citās ziņās, izlejamais piebaldzēns vienā šauras vecrīgas ielas trutārterasītē bleķoja apaļas divnaudiņas pieesmit. Lūk, pirms gada līvu laukumā līdzīgu dziru lietojām pa 3 naudiņām (vecajām labajām).

Ļembergs, ņefķ vtrubu hočeš? Togda etot NATO, poņimaješ, nah..!

Dažreiz jau lietas arī ir tā kā izskatās, šoreiz gan izskatās pēc aizbraukuša jumta un nekādi vēstnieki tur nav pie vainas.
Viņa godība Geimans esot zināms kā tāds, kuram pēc sprieduma īpaši kabatā nav jāmeklē, un lietā pierādījumu ka vai cik.
Varbūt foršāk sēdēt, kad var skatīties vismaz kādu mēdiju reportāžas par vajāšanu dēļ pārliecības.

Vajag vērot un ņemt vērā zīmes, nevis lauzties, kur nevajag, ar pieri sienā, teiksim.

Vienā dienā sadomā kopā ar cīņubiedru noorientēties, un tad sāka nākt zīmes: laikapstākļi un vēl cīņubiedrs pusstundu pirms starta ziņo, ka šodien garastāvokļa nav un nebūs tamdēļ. Tālākais jau vairs nav zīmes, bet baudīšana no rūgtā biķera. Saģērbties vēl izdevās puslīdz ok, pirmie divi kontrolpunkti arī padevās, trešais jau rādīja, ka šodien širmis ir krietni traumēts. Un tad jau klāt bija vadātājs. 6.punkta vietā atradās veseli 3 citi, tas ir nebijis rekords. Kā, pie vella, iespējams divreiz (divreiz!) aizskriet pilnīgi pretējos virzienos pret iedomāto?

Tālākais jau pašsaprotami: apakšstilba priekšpuse pret celmu(kājsargi aizmirsti mājās), kontrolpunkts, kuru organizatori jau novākuši (es jau saprotu, ka man tur vajadzēja būt vēlākais pusstundu ātrāk, bet tik un tā cūcīgi), un ģērbjoties pie mašīnas iekāpšana suņa sūdā. Tagad kādu laiku neorientēšos.

Vakar starta priekšvakarā pusmaratonam gatavojos morāli, un gūglēju par tēmu "can beer hydrate you?". Ziniet, ap 2/3 atbilžu ir pozitīvas. Tās negatīvās ir ļoti stulbas un nezinātniskas, skaidrs, kaut kādi maniakālie toksikologi izpalata savu propagandu, "protams, ka atūdeņo, nedzer un nebūs problēmas". Savukārt, zinātniskāki teksti bija, ka līdz saviem 5-7% stipruma alus neatūdeņo organismu. Daži, vēl zinātniskāki teica, ka tā robeža varētu būt ap 10%. Citi atkal atsaucās uz personīgiem eksperimentiem, ka visu izmērījuši. Pozitīvais teica, ka izdzēris 10 alus pa dienu un čurājis no sevis vai visu dvēseli ārā, bet (nezinu, ar kādām metodēm), nākamajā dienā izmērījis organismā ūdens līmeni un tas bijis identisks dienu iepriekš mērītajam. Cits (lohs kaut kāds) bija konstatējis, ka izdzerot 200ml alus (200ml? - lol) izčurājis uzreiz 320ml. Kā tad.

Kas ir labi ar tiem maratoniem, ka finišs vienmēr tiešām nozīmē finišu, viss cauri, basta, hana. Ar citām lietām dzīvē tā diezgan reti gadās.

Jubilejas pusmaratons (nr. 25) noskrējās ar lielu piepūli un pieticīgu iznākumu. Situāciju nespēja glābt pat čakls līdzjutējs:)
Tādējādi rezumēsim, ka pavasara posms šosezon ir krietni neizdevies, ar negatīvu nākotnes vērtējumu, turklāt.

Jāapcer turpmākās stratēģijas pie kādas pudelītes, tas palīdz:)

Te tādi medijos palaikam [man] neizprotamā kārtā uzziboši īpatņi:

Ilze Ostrovska,
Ilga Kreituse,
Raita Karnīte,
/put joor neim hīr/

Viņiem kaut kas nelāgi kopīgs, bet kas? Dzimums, tas skaidrs, lol.
Krievvalodīgajiem interesē kārtējo reizi apstiprinājums, ka te tūlīt būs pilnīgs pizģec, bet nafig vispār viņus intervēt?

Brīvdienas, brīvdienas!

Atklājām pirts vasaras sezonu, lielajā piektdienā, kā pienākas. Vidzemē jau koda odi, nodevīgie maitas, pirms vēl tu cilvēk paspēj ielikt lietā pretlīdzekli - šūpošanos lieldienās.
Pirtī acīmredzami pārcepos, vai alus par daudz gadījās.

Šodien izcepos un izkaltu garajā treniņā (tas ir, trīs stundu skrējiens).
NRMā būs jāskrien klasika. Ja laiks būs kā šodien, ir labas cerības PW sasniegt.

Te dažādas alternatīvas iks stundai:
-) emigrēt un kļūt par resnu vācieti.
-) palikt savā vietā un iestāstīt sev, ka "pa lielam" viss cits arī paliks.
-) aizlaisties mežos, oficiālākos vai mazāk oficiālos grupējumos censties sarūgtināt dzīvi iksstundas nesējiem

Visi varianti sūdīgi, bet citu nerādās.

Tad vēl atliek apdomāt, ko darīt, lai iksstundas varbūtība mazāka izskatītos:
-) aizmirst par "ekonomisko izrāvienu", un gādāt lai visi te puslīdz paēduši (arī Liepājas metalurgi, Rēzeknes rebiristi un Krāslavas sazinkasvēl). "integrācijai" nozīmes vien tik, lai elites idioti muti pieturētu.
-) gādāt stingerīšus, džavelainus, pancerfaustus utt. un rūpēties par tiem, kuri māk viņus darbināt. Tie lauku veči medību vietā varētu katru sestdienu izbliezt karjerā ar bazukām, nevis trenkāt lopus mežā.
-) nesist pa Putina ambīcijām dibināt kārtējo āzijas savienību ar Kirgīziju (es nemaz nebiju taisījies, ja vien šajā savienībā kāds netaisās mani ievilkt)
Cerams, būs vieglāk nākamajās vēlēšanās, neraugoties uz to, ka balsot "toč nava par ko"

Noskrēju divarpus stundas, tagad lūdzu atņemiet man ēdamo. Tas tomēr mazliet cūciski sanāk, tu pārskrien mājās un "nosanitē" visus ledusskapī esošos nedēļas uzkrājumus, brokastu un pusdienu pārpalikumus un tad vēl turpini snaikstīties. Šodien, piemēram, uzsviedu uz pannas visus atlikušos pusdienu makaronus ar kotletēm, kamēr sildījās, apēdu divas sviestmaizes ar vakardien vārītām paipalu olām (3gab) un pāris siera šķēlēm, nelielu gabalu aukstas brokastu omletes. Tad makaroni bija gatavi (tur nebija pārāk daudz). Tad vēl pāris sviestmaizes ar desu. Tad sagribējās kaut ko vieglāku, un apēdās divi banāni un apelsīns. Vēl pēc brīža, sagribējās brokastu pārslas ar pienu. Tagad jūtos, ka būtu paēdis. cerams līdz gulētiešanai tas nepāries.

Alksnis. Nevis viktors vai kāviņutur, bet koks. Es pat teiktu, leģenedārs koks. Metafora par aizaugušajām lauku zemēm, izlaupītajiem mežiem, kuros nekā resnāka par lāpstaskātu vairs neaug, sērga un nezāle, nekas vairāk. Bet notenīmor.

Kad biomasa kļūst par vienu no konvertējamākajiem resursiem, daudz kas var tikt reabilitāts, alksnim šeit ir lielas cerības. Tas ar laiku, bet šobrīd jau industrijā "no tievgalē būs stutmalkē, un resgalē būs gulbalkē" ir dažas svaigas vēsmas, piemēram "tara". Alksnis aiziet ka rūc, ja tik aizdzīvo līdz vajadzīgajam diametram. Papīru gan no viņa taisīt nemēdz (nav nojausmas, kāpēc).

Un te lūk vēl viena šī nozākātā brīnuma šķautne: ir taču divi radikāli atšķirīgi alkšņi - melnalksnis un baltalksnis (jaunalksnis gan nav nekāda suga, tā ir diagnoze). Baltalksnis īpaši ilgāk par gadiem 30 nedzīvo, līdz tarai reti kad tiek, bet malciņa, malciņa, mmmmm…grilēšanai, vistu kūpināšanai, siltai jaukai istabiņai un - svarīgi - pirtiņai. Deg lēnām atdodot siltumu, aromāts klasiskais. Alkšņu desas tā saucās nevis tālab, ka no zāģu skaidām būtu taisītas, bet tamdēļ, ka tur kāds piebēris "alkšņa dūmu" pulveri.

Bet tagad pats nozīmīgākais - melnalksnis. Der visam. Vispirmkārt, visam tam pašam, kam baltalksnis. Aug ātri un pietiekoši ilgi, tādēļ spēj sasniegt faktiski jebkurus apmērus. Runā pat, finieri varot izlobīt. Lai nu būtu, tur kāds alkšņu lobētājs būs pārspīlējis, bet viena lieta skaidra gan, melnalksnis aug tur, kur citiem īpaši negribās. Līdz ausīm ūdenī. Ezeru, upju krastos, pārplūstošās teritorijās un palienēs, bebru dambju pārpurvotās zemienēs un gandrīz vai purvos pašos.

Tāpēc izvēle krita tieši uz melnalksni, lai aizstādītu mazvērtīgo sugu pārmāktu un iztīrītu purva stūrīti. Stādi sagatavoti, talcinieki sarunāti, visi ķeras pie lāpstām, un 5 min viss ir cauri. Jāpagaida vēl pāris nedēļas, purva zeme, lūk sasalusi joprojām vidzemītē. Apstākļiem ir nozīme, ne gluži viss mūsu rokās, kā zināms.

Brauciens uz Rēzekni ir kā uz ārzemēm, tādām, kurās personāls prot runāt latviski. Pusmaratons un pirms tam Baha-Ešenvalda koncerts Gorā, ja. Paēst gan normāli vēl nav izdevies tajā Rēzeknē nu jau otro gadu pēc kārtas. Meklējām, bet vēl tā īsti neatradām. Bet brūveris ir labs, un šoseja Rīga-Koknese arī laba, bez neviena benzīntanka, ceļmalas krodziņa, bez nekā. Visi brūveri jāsapērkas ir Jēkabpilī, tur tad statoilā, ņemiet vērā, būs tusiņš un pie toletēm garas rindas.

Noskrējās pusmaratons pagrūti, kā jau sezonu atklājot, bet labāk nekā pērn ap šo pašu laiku. Šodien viss tāds jocīgs, ar stīvumu kājās un galvā, tas laikam no brūvera.

Tā jocīgā sajūta, kad siltajā un saulainajā svētdienā nav izdevies iziet no mājas, jo liekt muguru korporatīvajā druvā likās svarīgāk. Tak apdarīta kaut kāda daļa galīgi ne pirmās prioritātes lietu. Nēnu, kaut kas jau ir gan izdarīts, tīri, lai vēl ielektu kādā pārīti no dažādos virzienos aizejošajiem pēdējiem vagoniem.

Būtu vajadzējis paskriet, jo tagad ir gandrīz divas nedēļas pieklājīgas kilometrāžas, tādas vismaz, lai NRM pušelnieks puslīdz pieklājīgi sektos (no vārda - sokas, sekmējas).