Obser Ver -

Alksnis. Nevis viktors vai kāviņutur, bet koks. Es pat teiktu, leģenedārs koks. Metafora par aizaugušajām lauku zemēm, izlaupītajiem mežiem, kuros nekā resnāka par lāpstaskātu vairs neaug, sērga un nezāle, nekas vairāk. Bet notenīmor.

Kad biomasa kļūst par vienu no konvertējamākajiem resursiem, daudz kas var tikt reabilitāts, alksnim šeit ir lielas cerības. Tas ar laiku, bet šobrīd jau industrijā "no tievgalē būs stutmalkē, un resgalē būs gulbalkē" ir dažas svaigas vēsmas, piemēram "tara". Alksnis aiziet ka rūc, ja tik aizdzīvo līdz vajadzīgajam diametram. Papīru gan no viņa taisīt nemēdz (nav nojausmas, kāpēc).

Un te lūk vēl viena šī nozākātā brīnuma šķautne: ir taču divi radikāli atšķirīgi alkšņi - melnalksnis un baltalksnis (jaunalksnis gan nav nekāda suga, tā ir diagnoze). Baltalksnis īpaši ilgāk par gadiem 30 nedzīvo, līdz tarai reti kad tiek, bet malciņa, malciņa, mmmmm…grilēšanai, vistu kūpināšanai, siltai jaukai istabiņai un - svarīgi - pirtiņai. Deg lēnām atdodot siltumu, aromāts klasiskais. Alkšņu desas tā saucās nevis tālab, ka no zāģu skaidām būtu taisītas, bet tamdēļ, ka tur kāds piebēris "alkšņa dūmu" pulveri.

Bet tagad pats nozīmīgākais - melnalksnis. Der visam. Vispirmkārt, visam tam pašam, kam baltalksnis. Aug ātri un pietiekoši ilgi, tādēļ spēj sasniegt faktiski jebkurus apmērus. Runā pat, finieri varot izlobīt. Lai nu būtu, tur kāds alkšņu lobētājs būs pārspīlējis, bet viena lieta skaidra gan, melnalksnis aug tur, kur citiem īpaši negribās. Līdz ausīm ūdenī. Ezeru, upju krastos, pārplūstošās teritorijās un palienēs, bebru dambju pārpurvotās zemienēs un gandrīz vai purvos pašos.

Tāpēc izvēle krita tieši uz melnalksni, lai aizstādītu mazvērtīgo sugu pārmāktu un iztīrītu purva stūrīti. Stādi sagatavoti, talcinieki sarunāti, visi ķeras pie lāpstām, un 5 min viss ir cauri. Jāpagaida vēl pāris nedēļas, purva zeme, lūk sasalusi joprojām vidzemītē. Apstākļiem ir nozīme, ne gluži viss mūsu rokās, kā zināms.