Obser Ver

Kaķis bija pazudis, ticis apraudāts (bez kādām pārnestām nozīmēm), un tad cēlās augšā. Atgriezās pēc divām dienām, kad jau lauku kaimiņš nešaubīgi bija iekvalificējis kaķi lapsas upurī, un daži veiglāk ietekmējami prāti sāka nešaubīgi šo versiju uzskatīt par galveno. Tāds apātisks gan atgriezās, ne uzreiz pie bļodas metās, ne kā. Vetārsts izņēma ērci, izrakstīja līdzekli smaganu iekaisumam un iedeva 4 maišeļus citu barības veidu, izmēģināšanai, kurš labāk garšos.

Mežs - tur jau nosaukums visu pasaka priekšā - ir agresīvi mežonīgs, mežonīgums tīrā veidā. Viņš nedomā par to, kā uzsildīt krāsns mūrīti, pirts akmeņus, vai pareizi sadalīties grillēšanai derīgās oglēs. Mežs par to nezina ne vella, viņš negrib nevienam būt noderīgs, tāpēc aug pats sev zināmā veidā un nolūkā.

Iegūt sev svarīgo "delta-Tē" no meža prata gandrīz jau mērkaķis, pirms vēl par cilvēku bija nosaucams, un, procedūra līdz mūsdienām ir ieguvusi savas modernas iezīmes, gan arī saglabājusi virkni labi pārbaudītu piegājienu. Koka sazāģēšana trīsmetrīgos gabalos ir pirmais solis entropijas mazināšanā, gandrīz kā pirmā valga uzmešana mežoņa muskuļainajā kaklā. Viņš pretojas. Zāģētie koki negribīgi kraujas kaudzēs, līkie stumbri rada tukšumus līdz pat pusei no dienišķā stera. Ar lieljaudas tehniku viss daudz maz nostājas savās vietās, vai vismaz arājiņā pagalmā-malkas placī. Te darbs ir elektrificētam vai vismaz ar iekšdedzi apgādātam mehānismam, un, rau, mežonis ir krietni jau savaldīts ar iemauktiem un sakām. Tālāka mehanizācija jau ir ar mērenu eksotikas piegaršu. Piskars arhaisko skaldīšanas gājienu ir novedis līdz sava veida pilnībai, ja vien šo cēlo jēdzienu var attiecināt uz trulu koka dauzīšanu, ar dizainiski efektīva dzelzs-plastmas objekta palīdzību. Taču tikai šķūnīti akurāti sakrautas malkas grēdas rada to "tagad viss ir taisns" brīnumu.

Daži mēneši kaltēšanas, un mežonis ir kļuvis par čaklo zirdziņu, kas rātni strādā krāsnīs, krāsniņās, plītīs, kamīnos un grillos.

Tas brīnums, kas sākās mežā.

Alksnis. Nevis viktors vai kāviņutur, bet koks. Es pat teiktu, leģenedārs koks. Metafora par aizaugušajām lauku zemēm, izlaupītajiem mežiem, kuros nekā resnāka par lāpstaskātu vairs neaug, sērga un nezāle, nekas vairāk. Bet notenīmor.

Kad biomasa kļūst par vienu no konvertējamākajiem resursiem, daudz kas var tikt reabilitāts, alksnim šeit ir lielas cerības. Tas ar laiku, bet šobrīd jau industrijā "no tievgalē būs stutmalkē, un resgalē būs gulbalkē" ir dažas svaigas vēsmas, piemēram "tara". Alksnis aiziet ka rūc, ja tik aizdzīvo līdz vajadzīgajam diametram. Papīru gan no viņa taisīt nemēdz (nav nojausmas, kāpēc).

Un te lūk vēl viena šī nozākātā brīnuma šķautne: ir taču divi radikāli atšķirīgi alkšņi - melnalksnis un baltalksnis (jaunalksnis gan nav nekāda suga, tā ir diagnoze). Baltalksnis īpaši ilgāk par gadiem 30 nedzīvo, līdz tarai reti kad tiek, bet malciņa, malciņa, mmmmm…grilēšanai, vistu kūpināšanai, siltai jaukai istabiņai un - svarīgi - pirtiņai. Deg lēnām atdodot siltumu, aromāts klasiskais. Alkšņu desas tā saucās nevis tālab, ka no zāģu skaidām būtu taisītas, bet tamdēļ, ka tur kāds piebēris "alkšņa dūmu" pulveri.

Bet tagad pats nozīmīgākais - melnalksnis. Der visam. Vispirmkārt, visam tam pašam, kam baltalksnis. Aug ātri un pietiekoši ilgi, tādēļ spēj sasniegt faktiski jebkurus apmērus. Runā pat, finieri varot izlobīt. Lai nu būtu, tur kāds alkšņu lobētājs būs pārspīlējis, bet viena lieta skaidra gan, melnalksnis aug tur, kur citiem īpaši negribās. Līdz ausīm ūdenī. Ezeru, upju krastos, pārplūstošās teritorijās un palienēs, bebru dambju pārpurvotās zemienēs un gandrīz vai purvos pašos.

Tāpēc izvēle krita tieši uz melnalksni, lai aizstādītu mazvērtīgo sugu pārmāktu un iztīrītu purva stūrīti. Stādi sagatavoti, talcinieki sarunāti, visi ķeras pie lāpstām, un 5 min viss ir cauri. Jāpagaida vēl pāris nedēļas, purva zeme, lūk sasalusi joprojām vidzemītē. Apstākļiem ir nozīme, ne gluži viss mūsu rokās, kā zināms.