Obser Ver - Post a comment

Šodien uzzināju, ka manas bailes no augstuma ir ieguvušas diezgan reālu apveidu. Nespēju uzkāpt Ogres zilo kalnu skatu tornī. Aizbraucām ar visu mājsaimniecību, jaunieši (un dzīvesbriedis) kosmonautu mierā soļoja tik uz augšu, es pie kāda 3-4 posma sajutu paniku, ļodzīgas kājas un aukstus sviedrus. Vēl pāris posmus izspiedu no sevis, sak, mož pāries, a nē turpat arī paliku stāvēt un gaidīt, kad tie kosmonauti nāks atpakaļ. Prims braukšanas jau palasīju, ka tas tornis esot 30 metru, un ar tādu īpatnību "mazliet šūpoties". Jopcik, tak tas tornis visu laiku gāžas!

Pirms dažiem gadiem pamanīju, ka mēdz uznākt panikas lēkmes skatoties, kā citi atrodas kaut kur tuvu kādai malai, nespēju skatīties to ekstrēmistu video, kas lēkā pa augstceltnēm un torņukrāniem. Tagad arī pats vairs neko. Tā iet, ka nekāpelē pa kokiem. Vai varbūt nevajadzēja ar izpletni lekt? Tas gan bij 2000. gadā(?), bet dažreiz naktīs atgriežas kā murgs. Vai varbūt jānolec vēl kādas reizītes.