Obser Ver

ir tas, kas vienam no skrienošajiem (varbūt pat skrienošākajiem) uzmetas ķermeņa vidusdaļā. Tur nekas nav darāms, ja jau to sezonu nevar uzsākt, tad nevar. i huviss.

Piemēram, šo nedēļas nogal, sestdien uz laukiem tāds bišķ iesnains(jutu jau ka nevajag braukt), svētdien kaut kāda saindēšanās parādījās vai bacilis, ejunsazin, toties uzsaucu sev visu dienu gultā. Pret vakaru no gulēšanas mugurā stīvums iemetās tāds riktīgs. Tikai pirmdien observerčegs bij vesels, hei, hei pirmdien bij vesels. Un tad šorīt pa lentu nieka 4arpus km, tā palēnītiņām, a stīvums sprandā nonācis. Nekas, nekas februārī kā sākšu sezonu, tā uzreiz visādus tur treniņplānus ieslēgšu un tā.

Šodien atklāju gumijas lentas sezonu. Piedodiet par zaimošanu, dārgie ziemasmīļi, bet mīnusos un pa sniegu skriet pagaidām nav manos spēkos. Man jau patiesībā patīk saulaina ziema ar saprātīgu(hehe) salu, bet to tad rīt pabaudīšu laukos lēnām pastaigājoties pa mežu.

Infinity sporta zālē bija iespēja uzkāpt uz svariem, kas sen nebija izdevies, ieraudzīt tīri ciešamu skaitli, un sākt pie sevis dungādziesmiņu, "Nebēdāju es nenieka, ja es resnāks nepalieku" Skriešus raugoties pa lielo logu, klusi uzstādīju mērķa rezultātus jaunajai sezonai. Vai, vai, kas man tagad draud.

Jau 10 dienas bez skriešanas. Nez, vai tas nav beigu sākums. Tā kā galva smaga, tā kā negribās, tā kā iesnas un nogurums pēc ofisa dienas, laiks štruntīgs arī, ja. Reģistros ielūkojos, nu jau 22 mēneši pēc kārtas, kuros noskriets simts+ km. Tā būtu zināma katastrofa, ja tas tā vienkārši beigtos, kazi vēl nenoskriešu vispār neko decembrī?

Nav redzama "perspekķiva trudavova naroda", tāpēc arī vakaros uz dīvānu stipri pavelk, nevis aut kājas un iet tur ārā uz empīrisko pētījumu par ietvju tīrīšanas kvalitāti.

Tāds kā pamotivēšanas variants rādās vien paritināt atmiņā sezonas skrējienus. Siguldas pusmaratons oktobrī, par piemēru. Mēnesis pēc maratona pavasarī deva foršu PB pusmaratonā, bet rudenī viss bija savādāk. Tā īsti nebiju atguvies pēc Valmieras M, kad jau uz Siguldas pusīti bija jātaisās. Startā doma bija, ka godam jāfinišē sezona, lai vismaz ir finišs un tā. A te atkal sagadījās, ka tempa turētāji uz manu pieklājīgo rezultātu bija noorganizēti. Gāju līdzi, un pēc ceturtdaļas bija skaidrs, ka no tiem tempa turētējiem jāiet prom. Finišā izrādījās līdz PB nieka 40 sekundes pietrūka. Nez tas nozīmē, varbūt varēja? Nu labi, neko, tad jau redzēs, tagad tāda starpszona, varbūt uz gumijas lentu jāpāriet.

Šodien veicu iknedēļas divstundnieku, visu laiku interesantas domas galvā, bet tās uzreiz pazūd, kad beidz skriet.

Bet nē, šo to izdevās atgūt, piemēram, to, ka skrienot pārdomāju savus skrietos maratonus. Vairāk vai mazāk visus (nav jau šo tik daudz). Piemēram, pirmo, kurā no trešdaļdistances sāka vilkt kāju (nevis krampī, bet ar tādu "stiepjošu"(?) sāpi, kas palēnām iet stiprumā). Tagad te grāmatiņas salasījies zinu, ka šitādos gadījumos jāstājas ārā, bet kā tu stāsies ārā, kad pirmais maratons jānoskrien? Nekas jau traks nebija, tik švaki noskrēju, un šādu joku kāja nebija pirms tam, ne arī jelkad pēcāk uzrādījusi.

Tad vēl domāju par to, kā smaržo maratona starts. Tas ir nenormāls aromātu sajaukums, kad vienā barā stāv vairāki simti vai pat tūkstoši. Dažs nes pēc rīta smaržūdens, dažs pēc briesmīgi ģiftīgas kāju ziedes. Dažs no iesildīšanās svaigi iesvīdis, dažs varbūt uzvilcis jau labi iestāvējušu skrienamkreklu. Kāds aizmirsis tik-tak ielietot. Un tad stara šāviens un par šito vairāk nav jādomā, vien jācer, ka neviens trases malā nekurs rudens/pavasara tīrīšanas mēslu čupu.

Un rudens smaržo daudz labāk nekā maratona starts. Tad arī skrienot garām smēķētājiem ieelpas pieturu tā, lai dūmus nedabūtu ievilkt. Nekas jau traks, tabakas dūmu smarža mūsdienās liels retums, reizi pa reizei paostīt nav nemaz nelāgi.

Un vēl domāju, ka redz kā beidzot pie 20km kājās nav jūtams nekāds vērā liekams smagums. Tas būtu ceturtās sezonas tāds kā sasniegums. Nākamajā sezonā gan jau atkal to pašu darīšu, visus lokālos skrejienus apbraukājot. Diez vai aizbraukšu ārzemēs ar mērķi noskriet, man vispār tā ceļošana bez azarta. Tad vēl par vecumu mazliet domāju, cik šis tagad labs vecums tomēr, vien kājās laiku pa laikam, te papēdī, te apakšstilbā pa dūrējam parādās un aši arī pazūd. Un tad jau domas par dabas un organisma dzīvības brīnumu, cenšos vizualizēt vielmaiņu un to, kā mazi vīriņi organisma iekšienē ātri aizskrien tur, kur sāp un visu saremontē.

Un fonā laiku pa laikam pilnīgi vai balsī noskan "Yes. Lieliksi, bļa. Super, pizģec. utt." Dažreiz tas izsprūk balsī.

Paldies visiem īkšķu turētājiem, atgādinu, ka events šodien Kuldīgā (tā tāda jauka pilsētiņa Kurzemē) notika, ja nu kas.

Acīmredzot ir sadusmots noberzumu negūšanas augstākais spēks, kurš šodien man par to pieklājīgi atgādināja. Tas ir, es nenoberzu ne pakaļu, ne krūšu galus un pat ne stakli. Vienkārši tulzna uz spilventiņa (ar manām labākajām zeķēm un lieliskajiem asikiem), kas sāpēja jau no pusdistances. Un - surpraiz - delnas locītava asinīs no tā, ka gadžets uz pārāk vaļīgu caurumu pievilkts.

Citādi arī diezgan sūdīgi. Katrs aplis par 1min lēnāk, tā ir nopietna izgāšanās, jo kolēģiem un draugiem nepārtraukti kladzinu, cik svarīgi ir turēt stabilu tempu, un, šetevanniņ, pats kā pirmās sezonas avantūrists izpildās (a tas aš 15. pusmaratons, piķis un zēvele!)

Rīt paturam īkšķus tā, ap 12.00-14.00, enerģiju raidam Kuldīgas virzienā.

Šodien tāds atvaļinājuma nogurums no pārmērīgas rosīšanās un laiku pa laikam uznāk veselīgas šķavas. Šogad pirms abiem pasākumiem, kuros noskrējās vislabāk, bija taisni tāds pats viegls iesnainums. Pie sevis lēšu, tas varētu nozīmēt labu kondīciju. Laika apstākļi gan bišķi cerības gremdē, bet tas jau tā kā ar bitēm.

Līdz 30km gāja pilnīgi vienmērīgā tempā, bez jelkādiem vērā ņemamiem notikumiem. Ap tiem 30 pulss sāka sist pāri skalai. Saulainajos bezvēja posmos likās, kaut kas ar vēderu nebūs riktīgi. Nometu bišķi tempu, turpināju par savām 15s/km lēnāk. Ap 33. km mani gandrīz notrieca pa priekšu streipuļojošs sacensību dalībnieks. Pēc pāris km pulss bija bišķi atkopies un ap 35. km atkal bēru virsū. Uzbērt izdevās tikai pulsa sitienus, temps tāds maķenīt palēnināts arī palika. Ķīpsala gan ir viens ellišķīgs caurums, kurā spīd saule, nepūš vējš, bojāts asfalta segums un aizmirstās ieēst enerģētisko želeju, kas speciāli nobeigumam bija taupīta. Varētu teikt, no 38. km jutos pilnīgi demoralizēts. Spēka vairs nav nemaz, pat padzerties nav spēka. Toties ir jātiek līdz finišam. Tiku. Otrā pusīte par 3 min lēnāk nekā pirmā.

Kas bija labi? Pārbaudīju, ka man tagad ir lieliskas skrienambikses, kurās augšstilbi neberžas itnemaz. Tagad zinu, ka dzert škidrumu pirms sacensībām nav nepieciešams (ietaupam 20-30s sacensību laika uz zaļo pieturu). Un ja gadījumā spēj pieveikt pusmaratonu X minūtēs, tad maratonā pirmā puse droši skrienama X+15. Pirmā puse būs viegla, bet nevajadzētu ļauties mulsumam šajā sakarā, gan vēl redzēsiet, kur tur kas tur ziemo, dārgie draugi:)

Sveiks un praktiski vesels, noskrējis visus iespējamos kilometrus, uzstādījis personīgo rekordu, iepļumpējis labu devu apiņu dziras, ieguvis jocīgu iedegumu dēļ pavirši uztrieptā saules krēma un mēreni klibs uz abām kājām. Un mazliet pataustījis robežas, lai droši, ka tas kas izspiests ir labākais, ko varēja.

Visus mīlu.

Diena līdz M., skriešanas pasākums šķiet sajāts jau šobrīd. Trešo dienu totāls aizsmakums un klepus. Kā tad tā? Pavisam vienkārši, dakter, mušas sarijos. Otrdien, paskrēju pa mežu un ievilku plaušās veselu bariņu. Domā, izklepojies, izspļauj un miers, ne pirmo reizi, tak. A nē, krekškināju visu nakti, un tā arī neesu pārstājis. Vispirms pagūglēju, tad piezvanīju ģimenes ārstam, un tā arī teicu, es te ziniet mušas saelpojies, dakterīt, kas ar mani tagad būs (gūgle zināja teikt kaut ko par plaušu karsoni). Piedāvātajā spektrā bija no skriešanas uz uzņmešanas nodaļu (tādas mušas ķer ar īpašiem aparātiem), līdz vienkāršai nekā nedarīšanai. Izvēlējos padzert ACC 200, kas gļotādu tīrot. Tad jau redzēs, pašsajūta citādi tīri ciešama, un varbūt tā nemaz nav muša nekāda, bet parasta apaukstēšanās. Imūnsistēma mēdzot būt švakāka īpaši tad, kad sportiskā forma vislabākā. Nu, un kāda jēga no tās formas, tavumāt?

Sešas dienas līdz atbildīgākajam pasākumam. Šis būs kaut kas nebijis, klasika pavasarī. Šobrīd atliek tikai ēst, gulēt un labi uzvesties (nedalīt ar nulli, tur, un tā). Kādus 2-3 septītniekus-desmitniekus, un tad jau svētdien redzēs. Tāds nemiers iekšā, jo tagad ir zināms, ko tas M. nozīmē.

šodien sejā parādījies dīvāna auduma faktūras nospiedums. Sacensību sezonas atklāšana ir riskanta lieta, to būs turpmāk zināt. Dzīvot var, bet skriet vēl nē.

Sacensību sezonas atklāšana biķerniekos bija bez savas plānotās taktikas līdz pat starta šāvienam, patiesībā vēl kādu laiku pēc. Ej tu saproti, ko var atļauties, kad plānotais M. pēc apaļām 3 nedēļām. Viena doma bija pamēģināt plānotoklusi iecerēto M. tempu pusmaratona garumā, bet kurš gan spēj niekoties, kad čips pie kājas? Otra doma bija iet ar tempa turētājiem bišķi ātrāk par M. tempu un cerēt, ka tas tik un tā nāksies pietiekoši viegli. Trešā doma - vienkārši maukt - likās nepareiza saknē. Ātrie treniņi nav skrieti vispār, kā arī viena problēma treniņsezonas uzsākumā skaidri redzama: pārāk ilgi saglabājas nogurums no garajiem treniņskrējieniem, patiesībā sajūta, ka arī nedēļu iepriekš skrietais garskrējiens joprojām jūtams.

Viss kaut kā aizgāja pēc varianta (2). Līdz pat pēdējai ceturtdaļai, kurā izrādījās, ir diezgan stipri jāpiepūlas, lai stabilo tempu noturētu. Proti, nobruka plāna punkts "tas tik un tā nāksies pietiekoši viegli", kas dara bažīgu. Bet tagad - uzminiet ko es tūlīta atkorķēšu:)

Pēc pagājušās nedēļas garskrējiena, kurš ļoti labs padevās, visu šonedēļu biju piekusis. Tas nozīmē aizmiegu vakarā dīvānā, un tā īsti nepamodies aizeju gulēt līdz nākamās dienas celšanās laikam. Šis stāvoklis norāva savus 15km nedēļas skrienamapjoma, bet beigās puslīdz pieklājīga nedēļa sanāca. Un laba ziņa, ka lēns 20nieks šobrīd skrienas pat labāk kā pērn rudenī.

Mans Renča skaitlis ir 21. Tā kā to veido arī 11 pieveikti pusmaratoni, skaitļa palielināšana par 1 šosezon būtu nopietna apņemšanās (noskriets pusmaratons manu r-skaitli vairāk nepalielina)

Pagājušsezon 20, kopš sezonas sākuma 14.

Šī man ir ceturtā skriešanas sezona, respektīvi, šobrīd pagājuši tieši trīs gadi kopš pirmo reizi uzstādīju konkrētu skrienammērķi pusmaratona apjomā. Interesanti, ka otrās un trešās sezonas iesākumi bija lielas vilšanās, labi atceros kā mocījos aizpērn maijā un pērn aprīlī. Noplīst pusmaratona vidū ir kā palikt bez naudas divas nedēļas pirms algasdienas. Izstāties sacensībās vēl ne reizes nav gadījies, bet domas galvā visādas bijušas. Tas nav bijis "nekad vairs", bet drīzāk tāds kā izmisums vai pārmetums sev, kāpēc, kāpēc es esmu šeit, kur tik grūti, ja varēju būt kaut kur citur, kur ir viegli. A tas finiša smeķis, tas gan visu atdod atpakaļ, tās domas pazūd kopā ar finiša lentu.

Un vēl, ziniet, ar laiku galvā sāk darīties atšķirīgas lietas garā skrējiena laikā. Tas izmisums un pārmetumi izzūd, var saukt to par vienkāršu pieradumu, var saukt par psiholoģisko sagatavotību, bet pēc trešā (afair) pusmaratona doma "vai cik grūti" ievērojami pabalē. Un, maratonu jau neuztveram kā divus pusmaratonus vienu aiz otra, maratons ir maratons no sākuma līdz beigām. Tā tik viņu vien var noskriet, ja zini to no paša sākuma, divus pusmaratonus pēc kārtas nevarētu.

Vārdsakot, baigi ceru, būs ļoti aizraujoša sezona no paša sākuma. Šodien nolauzu 20km treniņu ar lielisku pulsu, pašsajūtu un vēl viskautko lielisku. Piemēram, pārbaudīju hipotēzi, ka papildus šķidruma lietošana pirms treniņa, nav nekam vajadzīga, tā tikai rodas šķidruma pārpalikums, kurš prasa savu. A ja līdzi dzeramais un sāc dzert pēc pirmās pusstundas, nekādu problēmu. Pagājušā sezona palikusi atmiņā ar nenormālu čurātgribēšanu visās sacensībās. To šosezon salabosim.

Sangrijas glāze(kāda tur glāze, toveris) maķenīt jūtama arī šorīt.
Tāpēc aši uzskrienam mondžuikā. Pašā augšā. Ar to nejauši atklājusies vasaras skrienamsezona, aizmisies bij, ka +15 īso formu vajag.
Vakarā vajadzēs atkārtot. Sanāca sitītūre for frī.

Skriešanas sezona pilnā plaukumā. Lūk, un svētdien bija tāds gadījums. Pamodos ne šāds ne tāds, noguris un šķaudīgs. Atcerējos senā cīņubiedra gudrību, ja negribās tad nevajag, citādi būs vēl sliktāk, saslimsi pa īstam, vai traumu norausi, ka likts. Tā nu atslābu un gatavojos varonīgi nekustēt no mājas ne soli. Tak nē, pēc pusdienām velniņš sāka dīdīt, sak, pa lentu jau tāpat var pastaigāt vien, nav jau jāskrien, uz pulsu skatamies un sajūtām. Aizbraucu līdz iestādei, tā pavisam negribīgi izkāpu no auto, turpinot iekšējo dialogu par gribu un nila vārdā nosaukto pusmaratonu. Saģērbos, uzlīdu uz aparāta, un - aidā. Pulss paklausīgs kā cirka lācītis, endorfīni miligramiem burbuļo, un tā visus 15 km.

Vārdsakot, iesnas neskaitās, aimīn, tas ir invalīds atmazons, dārgie draugi.

Skriešanā vairākas reizes katru gadu var atklāt "jauno sezonu". Piemēram, gumijas lentas sezonu atklāju šodien. Ziemas skriešanas sezona cieta kaunpilnu sakāvi tieši aizvakar.

Esmu sadraudzējies ar skriešanu ziemā. Likās tas nebūs pa spēkam pēc pagājušās ziemas mīnusiem, kas iedzina skriet pa gumijas lentu. Šogad viss savādāk, ziema cita un lēna skriešana pierastāka kļuvusi. Tad kad tas sniegs uzkrita un nolēmu skriet, atcerējos to sajūtu, kas bērnībā bija slēpojot distanci, tāds viegls aizelsiens, nevis īsta piepūle, un tādu sajūtu centos turēt tagad skrienot. Tas nekas, ka gadžets brēc kauninot par tempu 6:50.

Ja kāds piepeši prasīs, kam es gatavojos, acu nemirkšķinot - nākamajam maratonam. Kad skriešu, nezinu, bet gatavojos tieši tam. Un jūtu jau, kā tūlīt aizmigšu ar seju rasolā klavierē, jo pēc vienarpus stundas skrējiena vakarā aizmigt ir vieglāk par vieglu, lai kāda arī tā [darba]diena bijusi, bļin.

Nevajag klausīt nevienam speciālistam par pareizu ģērbšanos skriešanai ziemā. Īpaši, ja esi ar kaut nelielu noslieci uz salīgumu. Tikai paša eksperimenti un neadekvātas naudiņas investējot dažādās "termo" veļās, "mitrumu novadošos" kreklos utt. dod cerību nonākt līdz risinājumam. Un vēl pieredze, kā vecam makšķerniekam, kurš jūt katru vēja pūsmu, atšķir katru lietus gradāciju un pazīst katras mākoņsegas uzbūvi. Un pazīst sevi, kāds pašam būs realfīls pie visa šī apstākļu kontinuma.

Īsais stāsts ir par to, ka šodien nenormāli nosalu skrienot ar jauno par Ls 30 iegādāto "īpaši šim laikam piemēroto" apakškreklu. Ar veco bija tā, ka sākumā jutos komfortabli, līdz iesvīdu, un pēc 30-40 min slapjās drēbes sāka saldēt. Šodien salu no paša sākuma līdz pašām beigām, varbūt vienīgi ļoti nekaitīgi salu.