Obser Ver - Post a comment

Šī man ir ceturtā skriešanas sezona, respektīvi, šobrīd pagājuši tieši trīs gadi kopš pirmo reizi uzstādīju konkrētu skrienammērķi pusmaratona apjomā. Interesanti, ka otrās un trešās sezonas iesākumi bija lielas vilšanās, labi atceros kā mocījos aizpērn maijā un pērn aprīlī. Noplīst pusmaratona vidū ir kā palikt bez naudas divas nedēļas pirms algasdienas. Izstāties sacensībās vēl ne reizes nav gadījies, bet domas galvā visādas bijušas. Tas nav bijis "nekad vairs", bet drīzāk tāds kā izmisums vai pārmetums sev, kāpēc, kāpēc es esmu šeit, kur tik grūti, ja varēju būt kaut kur citur, kur ir viegli. A tas finiša smeķis, tas gan visu atdod atpakaļ, tās domas pazūd kopā ar finiša lentu.

Un vēl, ziniet, ar laiku galvā sāk darīties atšķirīgas lietas garā skrējiena laikā. Tas izmisums un pārmetumi izzūd, var saukt to par vienkāršu pieradumu, var saukt par psiholoģisko sagatavotību, bet pēc trešā (afair) pusmaratona doma "vai cik grūti" ievērojami pabalē. Un, maratonu jau neuztveram kā divus pusmaratonus vienu aiz otra, maratons ir maratons no sākuma līdz beigām. Tā tik viņu vien var noskriet, ja zini to no paša sākuma, divus pusmaratonus pēc kārtas nevarētu.

Vārdsakot, baigi ceru, būs ļoti aizraujoša sezona no paša sākuma. Šodien nolauzu 20km treniņu ar lielisku pulsu, pašsajūtu un vēl viskautko lielisku. Piemēram, pārbaudīju hipotēzi, ka papildus šķidruma lietošana pirms treniņa, nav nekam vajadzīga, tā tikai rodas šķidruma pārpalikums, kurš prasa savu. A ja līdzi dzeramais un sāc dzert pēc pirmās pusstundas, nekādu problēmu. Pagājušā sezona palikusi atmiņā ar nenormālu čurātgribēšanu visās sacensībās. To šosezon salabosim.