Obser Ver - Post a comment

Esmu sadraudzējies ar skriešanu ziemā. Likās tas nebūs pa spēkam pēc pagājušās ziemas mīnusiem, kas iedzina skriet pa gumijas lentu. Šogad viss savādāk, ziema cita un lēna skriešana pierastāka kļuvusi. Tad kad tas sniegs uzkrita un nolēmu skriet, atcerējos to sajūtu, kas bērnībā bija slēpojot distanci, tāds viegls aizelsiens, nevis īsta piepūle, un tādu sajūtu centos turēt tagad skrienot. Tas nekas, ka gadžets brēc kauninot par tempu 6:50.

Ja kāds piepeši prasīs, kam es gatavojos, acu nemirkšķinot - nākamajam maratonam. Kad skriešu, nezinu, bet gatavojos tieši tam. Un jūtu jau, kā tūlīt aizmigšu ar seju rasolā klavierē, jo pēc vienarpus stundas skrējiena vakarā aizmigt ir vieglāk par vieglu, lai kāda arī tā [darba]diena bijusi, bļin.