Obser Ver

ir tas, kas vienam no skrienošajiem (varbūt pat skrienošākajiem) uzmetas ķermeņa vidusdaļā. Tur nekas nav darāms, ja jau to sezonu nevar uzsākt, tad nevar. i huviss.

Piemēram, šo nedēļas nogal, sestdien uz laukiem tāds bišķ iesnains(jutu jau ka nevajag braukt), svētdien kaut kāda saindēšanās parādījās vai bacilis, ejunsazin, toties uzsaucu sev visu dienu gultā. Pret vakaru no gulēšanas mugurā stīvums iemetās tāds riktīgs. Tikai pirmdien observerčegs bij vesels, hei, hei pirmdien bij vesels. Un tad šorīt pa lentu nieka 4arpus km, tā palēnītiņām, a stīvums sprandā nonācis. Nekas, nekas februārī kā sākšu sezonu, tā uzreiz visādus tur treniņplānus ieslēgšu un tā.

Diena līdz M., skriešanas pasākums šķiet sajāts jau šobrīd. Trešo dienu totāls aizsmakums un klepus. Kā tad tā? Pavisam vienkārši, dakter, mušas sarijos. Otrdien, paskrēju pa mežu un ievilku plaušās veselu bariņu. Domā, izklepojies, izspļauj un miers, ne pirmo reizi, tak. A nē, krekškināju visu nakti, un tā arī neesu pārstājis. Vispirms pagūglēju, tad piezvanīju ģimenes ārstam, un tā arī teicu, es te ziniet mušas saelpojies, dakterīt, kas ar mani tagad būs (gūgle zināja teikt kaut ko par plaušu karsoni). Piedāvātajā spektrā bija no skriešanas uz uzņmešanas nodaļu (tādas mušas ķer ar īpašiem aparātiem), līdz vienkāršai nekā nedarīšanai. Izvēlējos padzert ACC 200, kas gļotādu tīrot. Tad jau redzēs, pašsajūta citādi tīri ciešama, un varbūt tā nemaz nav muša nekāda, bet parasta apaukstēšanās. Imūnsistēma mēdzot būt švakāka īpaši tad, kad sportiskā forma vislabākā. Nu, un kāda jēga no tās formas, tavumāt?

Skaidrs, ka līdz gada beigām diez ko daudz jaunus kilometrus klāt nepieskriešu. Paliks apmēram 1300 ar kaut ko, kopš gada sākuma skaitot. Bet būtu forši, jo man tagad ir viss, ko ziemas skrējējs varētu vēlēties. Labi, gandrīz viss. Naglainās ātrumčības, labs vindstoperis augšā, galvā uzmaucamais bufs, un aifons ar rankīperi. Un vēl man ir iesnas un jocīgs kakls. Ja tā padomā, iesnas vairāk vai mazāk man ir visu gadu, tagad tieši vairāk. Un arī klepus ņem un uznāk un pāriet tik ātri un lēni bez gala, neraugoties uz dažādu farmācijas produktu iemēģināšanu. Tāpēc izdomāju, ka varētu apciemot loru, lai viņš man diagnozticē kādu hronisku kakla/deguna kaiti, kuru vajadzētu paārstēt. Bet skalot dobumus gan es otrreiz neļaušos, lai ārstē kā vēlas, bet ar skalošanu tikai tad, ja līdz akūtam tā lieta aizies. Jo tas, kas man šobrīd kaiš, patiesībā nav nekāda īsta slimība. Ne temperatūra, ne sāp kaut kas, tikai tas skriet-negribas-nogurums.

Varētu apņemties 2009. gadā noskriet vismaz pusmaratonu, bet tad ir jāsāk ārstēties jau tūlīt.

Elpošana un motors it kā kārtībā, bet kājas, tās kājas... Šodien kreisā kāja ceļa locītavā no sākuma sāpēja tā neuzkrītoši, tikai brīžiem. Pirmais aplis (ap 5km) puslīdz OK, taisni pēdējā sektorā riktīgi atnāca vaļā otrā elpa (fiziski jūtu kā Vilku pusdienu šnicele ar ceptajiem kartupeļiem izsvīst atmosfērā) - skriet tik un skriet. Otrā apļa vidū sāpes pārņem visu kāju - no pēdas līdz gūžai, knapi nofinišēju. Un kā tu tāds iesi uz pusmaratonu, ja jau pēc 11km paliec par invalīdu?

Bet varbūt mēģināt nomest svaru tā pa nopietnam. Kopš gada sākuma bija kādi pāris kg no 90 nost, tagad ar vienu nedisciplinētu nedēļu viss atkal atpakaļ. Doma ir, ka kādi 10 varētu būt lieki. Iedomājos vien, kā es joņotu, ja man būtu par 10kg mazāk!

Šorīt būtiski extendēju rīta skrējienu. No "dzīvoklis-stāvlaukums"(3 min) līdz "apkārt-ezeram" (15 min). Veselība līst iekšā spaiņiem.