Obser Ver - Flashback

Līdz 30km gāja pilnīgi vienmērīgā tempā, bez jelkādiem vērā ņemamiem notikumiem. Ap tiem 30 pulss sāka sist pāri skalai. Saulainajos bezvēja posmos likās, kaut kas ar vēderu nebūs riktīgi. Nometu bišķi tempu, turpināju par savām 15s/km lēnāk. Ap 33. km mani gandrīz notrieca pa priekšu streipuļojošs sacensību dalībnieks. Pēc pāris km pulss bija bišķi atkopies un ap 35. km atkal bēru virsū. Uzbērt izdevās tikai pulsa sitienus, temps tāds maķenīt palēnināts arī palika. Ķīpsala gan ir viens ellišķīgs caurums, kurā spīd saule, nepūš vējš, bojāts asfalta segums un aizmirstās ieēst enerģētisko želeju, kas speciāli nobeigumam bija taupīta. Varētu teikt, no 38. km jutos pilnīgi demoralizēts. Spēka vairs nav nemaz, pat padzerties nav spēka. Toties ir jātiek līdz finišam. Tiku. Otrā pusīte par 3 min lēnāk nekā pirmā.

Kas bija labi? Pārbaudīju, ka man tagad ir lieliskas skrienambikses, kurās augšstilbi neberžas itnemaz. Tagad zinu, ka dzert škidrumu pirms sacensībām nav nepieciešams (ietaupam 20-30s sacensību laika uz zaļo pieturu). Un ja gadījumā spēj pieveikt pusmaratonu X minūtēs, tad maratonā pirmā puse droši skrienama X+15. Pirmā puse būs viegla, bet nevajadzētu ļauties mulsumam šajā sakarā, gan vēl redzēsiet, kur tur kas tur ziemo, dārgie draugi:)