Obser Ver -

Aug. 15th, 2011 08:01 am

Skrienot otro pusi, galvā jocīgas domas, redz, būtu labi sastapt kādu sen neredzētu draugu, kurš uzreiz piedāvātu kausu alus. Laikam nāktos atteikt. Pēc 20km visam mest mieru ir liels kārdinājums, bet tas ir tāpat kā nolobīt banānu un izmest atkritumos. Pie tam, banāna miza tāda tēraudcieta. Nenoskrējis pirmos 20, neuzzināsi kā garšo pēdējie 10, un tad jau nebija vērts sākt. To slaveno sienu, kurā visiem vajadzētu ieskriet pēc 2-2.5 h atkal īsti nesajutu. Tik pēc 22-23km pulss par kādiem 10bpm palecās. Kopumā pamats apmierināti ņurdēt, jo temps sanāca stabils visā garumā.

Diena ar šo pasākumu beidzās, kaut finišs bija ap pl 19.00.

Tags: skrienu

2 comments - Leave a comment

Comments:

From:	mth
Date:	August 16th, 2011 - 01:11 am

(Link)

reiz dzirdēju, ka pulss ar laiku mēdzot pagurt tāpat kā viss ķermeis, tas mēdzot krisites pēc kāda laika līdz ar tempu. Tā man reiz izteicās kādreizējais Latvijas čempions pusmaratonā

(Reply) (Thread)

From:	observer
Date:	August 16th, 2011 - 08:26 am

(Link)

hm, šādu efektu, imo, var piedzīvot pēc ļoti ilga skrējiena. Divu stundus skrējienos joprojām ir tā, ka temps krītas, bet spiežot skriet ātrāk, pulss neadekvāti kāpj. Savukārt, pēc gara gara skrējiena beigu posmā nogurums ir pilnīgs un vispārējs, un grūti pateikt, vai pulss krītas dēļ tā, ka kājas vairs nevar pakustināt, vai kājas nekustas dēļ tā, ka sirds vairs nevelk.

(Reply) (Parent)