Obser Ver -

Skrienamsezonas beigu gals pavisam šļaugans pēc skata kļuvis. Nopietni apdraudēts ir pirmais mēģinājums pieveikt to tur, uz burta m.

Vēl augustā viss izskatījās skaistāk kā Andersena pasakā. Pāris trīsdesmitpluskilometrīgie treniņi veiksmīgi iemēģināti, iknedēļas divdesmitnieks ir kļuvis par parastu lietu, bet šobrīd būsim atdūrušies pret savdabīgu orgānisma niķi. Kas ta' par vainu? Nekas. Vien pāris reižu dienā uznāk iesnu lēkmes un nav spēka skriet. Tagad dzeru vitamīnus un prātoju vai pie vainas Rudens Baciļi vai treniņpārdozēšana. Ja tā būtu reāla slimība, nebūtu tik ļoti kauns no sevis (tuktuktuk, es it nemaz nevēlos saslimt).

Lai kā tas beigsies, varu pastāstīt jums visiem, ka skriešana pēc 30 (aimīn, 30km) ir par naudu nenopērkama sajūta. Multenes gluži nerāda, bet palēnām sāk slēgties ārā kājas. Tas pie čaklas dzeršanas un enerģijas ēšanas. Esot teorija, ka organisms atsāļojas, un, pasliktinoties elektrolīta darbībai, impulsi no smadzenēm ne pārāk labi uz muskuļiem aizejot. Tāda kā maziņa paralīzīte, vārdsakot. Šis, protams, ir skerī.

Sliktākajā gadījumā nākamnedēļ Valmierā būšu peiskīperis sievai uz 2h pusmaratonā.